[ad_1]
14.jūnijā Latvijā ik gadu norisinās piemiņas brīži, lai godinātu komunistiskā genocīda upurus. Arī Balvu novadā iedzīvotāji devās uz piemiņas vietām, lai ieturētu klusuma brīdi, noliktu ziedus un iedegtu svecītes par tiem, kuri 1941.gada 14.jūnijā tika aizvesti prom no savas dzimtenes, par tiem, kuru dzīves plūdums pašā vasaras plaukumā, toreiz, pirms 83 gadiem, tika pakļauts iznīcībai.
Balvu pilsētā piemiņas brīži sākās jau no rīta, kad Balvu Vissvētās Trīsvienības Romas Katoļu Baznīcā kopīgā lūgšanā tika pieminēti “Sibīrijas bērni”. Savukārt Balvu Novada muzejā notika tikšanās ar Latvijas politiski represēto apvienības Balvu novada nodaļas biedriem. Tāpat šajā dienā ikviens tika aicināts doties pie pieminekļa Abrenes apriņķa komunistiskā režīma represētajiem iedzīvotājiem, lai noliktu gan ziedus, gan sveces.
Iespējams mūsdienās joprojām ir grūti aptvert un izprast, kā toreiz bija iespējamas tādas pārestības pret veselu tautu, nevis vienu personu. Kā varēja arestēt un izsūtīt vairāk nekā 15 000 cilvēku, nešķirojot – sievietes, mazi bērni vai sirmgalvji. Taču smagi bija ne tikai tiem, kuri tika izsūtīti, bet arī tiem, kuri palika – arī viņiem tika salauztas sirdis, zaudējot tuviniekus. Atceroties nežēlīgos notikumus, visas dienas garumā, ziedi un sveces papildināja arī piemiņas akmeni komunistiskā režīma upuriem pie Balvu dzelzceļa stacijas ēkas Kubulos. Piemiņas brīdis notika arī Rugāju skvērā.
Pieminot komunistiskā genocīda upurus, iedzīvotāji pulcējās arī pie bijušās Žīguru dzelzceļa stacijas, pie izsūtītā St.Cunska mājām Borisovā un pie bijušās Vecumu dzelzceļa stacijas.
Tie represētie, kuri ik gadu paši apmeklē piemiņas vietas 14.jūnijā ir teikuši, ka pārdzīvots ir daudz un ko tādu piedot nevar. Piedot var, ja lūdz piedošanu, bet par šiem nodarījumiem nav, kam piedot, varbūt cerēt, ka sāpīgās atmiņas ar katru gadu kļūst bālākas, lai arī tā pa īstam tas rūgtums nekad neizzudīs.
Foto: Velga Vīcupa
[ad_2]
Source link
