[ad_1]
Zveja Daugavas krastos dzīvojošajiem ir bijusi tradicionāla saimnieciskā darbība jau kopš aizvēstures laikiem. Starp dažādajiem zvejas paņēmieniem Daugavas lejtecē kulūrvēsturiski un ekonomiski nozīmīga ir te nu jau zudusī aizsprostu zveja.
Aizsprostu zvejas pamatā ir cilvēku veidota konstrukcija, kuras uzbūvi un darbības principus noteica gan ķeramo zivju izmēri un pārvietošanās īpatnības, gan upes gultnes un straumju īpatnības, gan arī citas saimnieciskās aktivitātes konkrētajā upē. Daugavas lejteces reģionā izveidojās šim reģionam raksturīgas aizsprostu konstrukcijas. Daugavas lejtecē aizsprostu zveju pārtrauca praktizēt 20. gs. 70. gados pēc Rīgas HES un tās ūdenskrātuves dambja uzcelšanas, tomēr zināšanas par šo aizsprostu izgatavošanu un darbības principiem ir uzskatāmas par šī reģiona nemateriālo kultūras mantojumu. Šo mantojumu vizuāli izteiksmīgā un labi uztveramā materiālā formā saglabā Daugavas muzeja teritorijā izveidotās lašu tača un nēģu tača rekonstrukcijas. Pirmās zvejas taču rekonstrukcijas Daugavas muzeja teritorijā tika izgatavotas 1983. gadā pieredzējušā zvejnieka Alberta Bērziņa vadībā. Par spīti muzeja pūlēm aizsprostu rekonstrukciju saglabāšanā tās 2014. gadā bija tik ļoti sabojājušās, ka bija nepieciešama rekonstrukciju apjomīga atjaunošana, tādēļ 2015. gada pavasarī tika izgatavotas abu taču rekonstrukciju pilna apjoma kopijas. Nu arī šīm taču rekonstrukcijām ir nepieciešami atjaunošanas darbi, tādēļ ar daļēju Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu šogad tika organizētas divas izglītojošas zvejas aizsprostu atjaunošanas darbnīcas, kurās bez maksas varēja piedalīties jebkurš interesents.
Darbnīcas ievadīja Daugavas muzeja ekspozīciju un izstāžu kuratora Aivara Siliņa lekcija, kurā dalībnieki tika iepazīstināti ar aizsprostu zvejas vēsturi Latvijā, ar zvejas aizsprostu uzbūvi un darbības principiem, kā arī ar iepriekšējo zvejas aizsprostu rekonstrukciju veidošanu. Darbnīcu praktiskās daļas ievadā tradicionālās kokapstrādes eksperts Rihards Vidzickis dalībniekus iepazīstināja ar tradicionālajiem kokapstrādes darbarīkiem un to pielietošanas īpatnībām, kā arī instruēja dalībniekus taču atjaunošanai paredzēto detaļu sagatavošanai nepieciešamo darba rīku izmantošanā. Abu darbnīcu laikā tika nomizota daļa no sagādātajiem kokmateriāliem, izgatavotas diviem lašu tača trijkājiem jeb āžiem nepieciešamās detaļas – kājas, kam galā izcirstas ausis, un astes, kam galā izcirstas acis, kā arī viens āzis tika uzstādīts tam paredzētajā vietā. Kaut arī ir prieks par jau paveikto, darbs pie taču atjaunošanas ir tikai iesākts.
Aivars Siliņš, Daugavas muzeja ekspozīciju un izstāžu kurators
Foto: Inese Kupšāne
[ad_2]
Source link
