Būtu nesaprātīgi noliegt, ka ļoti daudzi ar mantu un sabiedrisku stāvokli neapgrūtināti ļaudis uzņēma 1940.gadā padomju okupāciju ja ne ar prieku, tad vismaz bez sarūgtinājuma. Latvija nespēja būt gatava pasaules karam un tās saimniecība jau 1940.gada jūnijā atradās nopietnā krīzē degvielu un ražošanas izejvielu trūkuma dēļ. Piespiedu iekļaušanai padomju ekonomiskajā sistēmā bija tas šķietami pozitīvais efekts, ka apgāde ar petroleju, ziepēm un cukuru tagad likās nodrošināta un strādniekiem bija apsolīta darba vietu saglabāšana. Pēc tam, kad jaunā vara sāka veidot namu pārvaldes un atņemt namīpašniekiem tiesības noteikt izīrēšanas kārtību, tās popularitāte mazturīgo
pilsētnieku vidū strauji pieauga. Padomju režīms labprāt uzturēja tautā naivas cerības, ka iepriekšējo amatpersonu padzīšana nozīmē karjeras iespējas katram, kas spēs izpatikt komunistiem. No Rīgas līdz visattālākajiem pagastiem 1940.gada otrajā pusē pēkšņi uzradās vietējiem ļaudīm tikpat kā nepazīstami darboņi, kas iegāja vēsturē kā ”biedrīši”, pēc uzrunas vārda ar ko tie parasti iesāka uzstāšanos tautas priekšā. Limbažiem, kur no senseniem laikiem pilsētas galvas godā vienmēr celti ja ne diži, tad vismaz prātīgi ļaudis, šī sērga sākumā gāja secen. Pēc pirmās ziņas par Ulmaņa valdības krišanu, limbažnieki nekavējoties gribēja virzīt par savu līderi izcili populāro advokātu Gastonu Prangi, taču piekrišanu nesaņēma. 1940.gada 5.augustā par pilsētas galvu Rūdolfa Eglīša vietā tika iecelts vietējais skolotājs un sociāldemokrātu politiķis Kārlis Sedlenieks. Labi pazīstams un ieredzēts Limbažos, Sedlenieks vai nu nespēja, vai nevēlējās uzņemties pašvaldības amatu un septembra vidū viņu aizstāja Rūdolfs Rūja, par kura uzticamību un gatavību kalpot komunistiem šaubu nebija. Pēc visa spriežot, ja Rūja būtu turpinājis vadīt Limbažus līdz 1941.gadam, viņš, kā nosvērtas un praktiskas dabas cilvēks, nenovestu notikumu attīstību līdz 4.-5.jūlija asinsizliešanai. Taču tam nebija lemts notikt.
1940.gada 23.novembrī, desmitos vakarā, Limbažu milicijas nodaļas operatīvais pilnvarnieks Pētersons gāja pa Tirgus laukumu gar Pilsētas namu un pamanīja, ka nama kreisajā stūrī izvietotajā Šolomoviča bodē, kas ne bez pamata tika uzskatīta par labāko apģērbu un apavu veikalu visā novadā, deg gaisma. Par to, vai Pētersonam jau iepriekš bija nojauta, kāpēc bode atvērta tik vēlu vakarā, vēsture klusē. Iegājis veikalā, Pētersons sastapa tur vismaz desmit ”sarkano” Limbažu amatpersonas ar Rūju priekšgalā, kas visi bija izraudzījušies nakts stundu, lai iepirktos, un piebiedrojās viņiem. Lieta tāda, ka jau ar kara sākumu 1939.gada septembrī, Latvija vairs tikpat kā nesaņēma rūpniecības preces no Eiropas. Līdz 1940.gada augustam, ar okupācijas armijas kareivju un virsnieku ”palīdzību”, visi labākie apģērbi un apavi Rīgas un lielpilsētu veikalos bija izpirkti un jaunus to vietā neieveda. Līdz ar veikalu nacionalizēšanu vienlaikus notika preču cenu paaugstināšana, tuvinot tās PSRS līmenim. Pēdējā lielā cenu celšana, līdz ar lata vērtības pielīdzināšanu padomju rublim, bija paredzēta 25.novembrī, taču, lai nodrošinātu rīkojuma izpildi, apriņķu centros, ieskaitot Valmieru, par to pusslepeni paziņoja jau 23.novembrī. Tiklīdz baumas no Valmieras sasniedza Limbažus, vietējie partijas un padomju darbinieki visi kā viens nolēma aiziet uz jau nacionalizēto Šolomoviča bodi, kur bijušais īpašnieks pagaidām darbojās kā veikalvedis, un iepirkties pirms nākamajā dienā paredzētās cenu pārrēķināšanas. Vēl nesen šādā rīcībā nebūtu nekā noziedzīga, jo mantas īpašnieks no brīvas gribas pārdeva savu preci. Taču tagad, padomju režīma apstākļos, Šolomoviča apģērbu un apavu krājumi bija piederēja ”tautai” un Rūja ar kolēģiem izrādījās to izlaupītāji, kas nolēmuši apkrāpt darbaļaužu valsti. No nopietnākām nepatikšanām Rūju iespējams glāba vien tas, ka viņš nebija komunists, un dedzība, ar kuru Limbažu ”sarkanie” aprunāja viens otru. Taču viņa īsā karjera Limbažu izpildkomitejā bija beigusies un vara pār pilsētu pārgāja ”biedra Zaķa” rokās.
Juris Pavlovičs, Limbažu muzeja vēsturnieks
Foto: Skats no Cēsu ielas uz Dzirnavu ielas pusi Baumaņu Kārļa laukumā Limbažos. Pie pilsētas nama aizsargu ierinda ar šautenēm. Redzama izkārtne – Šolomoviča apģērbu nams, 1938.g. Foto no Limbažu muzeja krājuma
