[ad_1]
Partnerība “Kaimiņi”, īstenojot projektu “Zemes zīmols. Pilsoniskās sabiedrības spēks teritorijas tēla veidošanā.”, organizēja trīs “Politikas virtuves” diskusijas Krāslavas novada Varnavičos un Augšdaugavas novadā – Līksnā un Bebrenē.
27. septembra diskusijā Līksnā piedalījās 14. Saeimas deputāte, Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja biedre no Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) frakcijas Līga Kļaviņa, biedrības “Mūsu Līksnai” valdes priekšsēdētāja Ieva Kudiņa un Partnerības “Kaimiņi” koordinatore Inga Krekele. Diskusijā tika izrunāti aktuāli temati laukos dzīvojošajiem cilvēkiem – kāda ir lauku un mazpilsētu attīstība šodien, kā cilvēki jūtas, dzīvojot pierobežas teritorijā. Diskusiju vadīja Augšdaugavas novada Kultūras un tūrisma pārvaldes projektu vadītāja Jeļena Žukova.
Diskusijā tika aktualizēta tēma par sabiedrības iesaisti vietējos pasākumos. Ieva Kudiņa stāsta, ka mūsdienās cilvēki grib iesaistīties dažādās aktivitātēs un grib strādāt, bet ir izveidojusies tāda situācija, ka viņi gaida speciālu, individuālu uzaicinājumu, varbūt nedaudz baidās paši atnākt un piedāvāt savu palīdzību. Ir grūti saprast, kāpēc tā, bet aktīvajām kopienām ir ar to jāstrādā un jāapzina savi cilvēki, tas prasa daudz laika un resursu. Ieva Kudiņa atzina, ka cilvēki vairāk apmeklē tos pasākumus, kur atnākušais jūtas gaidīts, kā arī, ja viesos ir atbraucis kāds sabiedrībā plaši pazīstams cilvēks, tad vietējie labprāt nāk un paklausās, paskatās, ko viesis stāstīs. Sabiedrību interesē svaigas vēsmas.
Diskusijā tika apskatīts temats, kā veicināt sabiedrības patriotismu. Šobrīd Sēlijā ir aktuāla vietas zīmološana – tiek veidotas kopienu identitātes zīmes, Sēlijai ir savs karogs, ģerbonis, arī Latviešu vēsturisko zemju likums ir daudz devis Sēlijas stiprināšanā. Inga Krekele stāsta, ka šīs lietas pilnīgi noteikti veicina patriotismu, cilvēki apzinās sevi kā savas vēsturiskās zemes iedzīvotājus, vēl vairāk un pamatotāk ļauj cilvēkam mīlēt savu vietu, vairāk darīt šīs vietas labā. Tā ir kopēja apziņa, ka katra Sēlijas sala ir daļa no kaut kā lielāka.
Savukārt, Līga Kļaviņa uzsvēra, ka nevienā organizācijā un nevienā kopienā nekas nenotiek, ja tur nav aktīvu cilvēku, ka tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem – atrast līderus. Būtībā tas ir jādara jau pirmsskolā, un jāpalīdz šiem cilvēkiem izaugt par līderiem. Ļoti daudzās nozarēs nevar cerēt uz attīstību, ja nav jaudīgu cilvēku. Var runāt par mazpilsētām, par laukiem vai par pilsētām, bet lietas nevirzīsies, ja nebūs cilvēku, kam deg acis par to, ko viņi dara. Tikpat nozīmīgi, ir tas, ka arī šiem līderiem ir vajadzīga komanda, līdzīgi domājošie. Tikai tad, kad satiekas abas šīs komponentes, kas sadarbojas roku rokā, tad arī notiek kopienas attīstība.
Apkopojot diskusijā runāto, nav svarīgi, kur atrodamies – laukos, pilsētā vai mazpilsētā, svarīgākais ir cilvēks. Gan valstij, gan pašvaldībai, gan katras vietas iedzīvotājam ir kopā jāsadarbojas, lai veicinātu attīstību un labklājību savā ciemā, pagastā vai novadā. Tāpat diskusijas dalībnieki aicināja sabiedrībai atbalstīt aktīvos cilvēkus, kas ir katras kopienas dzinējspēks, lai viņiem neizsīkst degsme, spēks un idejas, kā veicināt savas vietas attīstību.
18. oktobrī Bebrenē notika noslēdzošā “Politikas virtuves” diskusija. Tajā piedalījās Augšdaugavas novada pašvaldības deputāts, novada finanšu komitejas loceklis Reinis Līcis, Latvijas Nacionālā kultūras centra Vēsturisko zemju un nemateriālā kultūras mantojuma nodaļas vadītāja Jana Vērdiņa, kopienu sadarbības tīkla “Sēlijas salas” stratēģiskā plānotāja un biedrības “Ūdenszīmes” valdes priekšsēdētāja Ieva Jātniece, biedrības “Dvietes vīnogas” valdes priekšsēdētāja Vanda Gronska un 14. Saeimas deputāte Leila Rasima (partija “Progresīvie”). Diskusiju vadīja pilsoniskās līdzdalības eksperts Āris Adlers. Šajā diskusijā tika izvērtēts, ko pilsoniskā sabiedrība ir paveikusi Sēlijas labā, kā arī kādas ir Sēlijas reģiona tēla pārmaiņas pēdējo piecu gadu laikā, kas ir šo pārmaiņu veicinātāji.
Jana Vērdiņa uzsver, ka šobrīd Sēlijā ļoti dominē nevalstiskā sektora darbība, kas ir atradusi veidus, kā Sēlijas bagātības parādīt sev pašiem un citām vēsturiskajām zemēm. Diemžēl šobrīd vienīgais instruments, ar ko Sēlijā var veicināt kultūrvēsturiskā mantojuma pētīšanu un kopšanu, ir Sēlijas kultūras programma. No “augšas” tiek noteikts aptuvenais virziens, kur projektu pieteicējiem būtu jāskatās, bet paši iedzīvotāji redz un attīsta to, kas viņiem ir nepieciešams. Projektu lielais skaits rāda, ka nemateriālais kultūras mantojums ir tas, ko sēļi vēlas apzināt, ko vēlas attīstīt, celt gaismā. J.Vērdiņa atzīt, ka valstij šobrīd nav līdzekļu, lai veiktu apjomīgus pētījumus Sēlijā, bet šī programma palīdz saskatīt Sēlijas īpašās un no citām vēsturiskajām zemēm atšķirīgās īpatnības un palīdz tās izcelt.
Savukārt Ieva Jātniece uzsver, ka kultūras mantojums būs aktuāls un svarīgs tikai tad, ja tas būs nepieciešams cilvēkiem, kas šodien dzīvo Sēlijā. Primārā lieta identitātes veidošanā ir šeit dzīvojošie cilvēki, tas, kas paliek muzejos, nacionālajā bibliotēkā, ir svarīgi, bet, ja nav dzīvās saiknes starp kopienu, cilvēkiem un kultūras mantojumu, tas eksistē, bet ir pasīvs. Svarīga ir Sēlijā dzīvojošo cilvēku spēja pazīt savas kultūras mantojumu, spēja to izmantot savā ikdienā, arī sadzīvē, kultūras notikumos, tūrismā un citur.
Vanda Gronska stāsta, ka liela nozīme ir tēla veidošanai katrā mazajā vietā. Tūristi brauc uz Sēliju, apmeklē mājražotājus, parkus, muižas, muzejus un citus apskates objektus. Saskarsmē ar tūristiem V. Gronska ir izjutusi, ka, piemēram, ciemiņi no lielajām pilsētām uz Dvieti brauc kā uz dziļiem laukiem, kur nekā nav – ne cilvēku, ne sakoptas vides – viņi drīzāk sagaida, ka māju pagalmos aug dadži līdz logu ailēm. Bet, kad ierauga realitāti, bieži vien ir pārsteigti. Atbraukušie iepazīstas ar lauku cilvēku stāstiem, kā šeit viss notiek, kā cilvēki dzīvo, kā kūsā dzīvība, arī liela nozīme ir ārējam tēlam – sakopta vide, projektu zīmes pie atjaunotajām ēkām, cilvēku pozitīvā attieksme pret dzīvi. V. Gronska teic, ka vietējie iedzīvotāji ar savu enerģiju, ar savu būtību un visu iepriekš minēto nomierina atbraukušos, ka arī laukos viss notiek, ka šeit viss ir kārtībā, ka valstī notiek arī attīstība, un ne tikai Rīgā vai Pierīgā. Dvietes kopienas līdere uzsver, ka Sēlijai ir ļoti liela nozīme cilvēku drošības sajūtas radīšanā.
Diskusijā tika aktualizētas arī problēmas, ar ko saskaras Sēlijas iedzīvotāji. Vanda Gronska aktualizēja problēmu, ka Latvija ir aizmirsusi par savu likteņupi – Daugavu. Šobrīd vietējie iedzīvotāji novēro, ka upe pamazām aizsērē, upes gultnē veidojas smilšu sanesumi, kas būtībā savieno Sēliju un Latgali – vasarā bez lielas piepūles ir iespējams pārbrist upi no Dvietes līdz Līksnai. V. Gronska uzsver, ka šī tēma ir jāaktualizē un diezgan ātri jāsāk rīkoties, lai Latvija nepaliktu bez savas “Daugaviņas māmuliņas”. Viņa uzsver, ka sabiedrībā var un vajag runāt par dažādām tēla veidošanas lietām, tas viss ir nepieciešams, bet ir jāskatās arī uz citām būtiskām problēmām, kas jārisina.
Runājot par projektiem, Reinis Līcis uzsvēra, ka Sēlijai šobrīd trūkst finansēšanas instrumentu, lai vēl vairāk stiprinātu savu tēlu un vēsturiskās zemes attīstību. Viņš uzsver, ka ir svarīgi ne tikai attīstīt un saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu, bet arī veicināt uzņēmējdarbību Sēlijā.
Diskusijas apmeklētāji izcēla to, ka ļoti liels naudas apjoms plūst valsts drošības stiprināšanai, kas noteikti ir nepieciešams šajos ģeopolitiskajos apstākļos, kad kaimiņos notiek karš, tomēr iedzīvotāji, kas dzīvo Sēlijā vai citu vēsturisko zemju lauku reģionos, šo drošības stiprināšanu īsti nejūt – nav uzlabojumu ceļa infrastruktūrā, arī mobilo sakaru un interneta kvalitāte nav uzlabojusies. Šīs ir tās lietas, kas būtībā jau bija jāsakārto sen, bet diemžēl tā nav bijusi prioritāte.
Noslēdzot diskusiju tika secināts, ka drošība valstī nav iedomājama bez katras mazās vietas identitātes, kultūras un pats galvenais, cilvēka, kas dzīvo Sēlijā vai Vidzemē, pilsētā vai laukos, kam ir nepieciešama drošība, kas ir identitātes un kultūras veidotājs savā valstī.
Projekts “Zemes zīmols. Pilsoniskās sabiedrības spēks teritorijas tēla veidošanā.” īstenots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Teksts, foto: Māra Multiņa
[ad_2]
Source link
