1941.gada jūnija pirmajās dienās Vidzemē vēl turpinājās 20.gadsimta aukstākā pavasara salnas. Tikpat drēgns un neskaidrs šis laiks bija arī cilvēku dzīvē. Lielās cerības, ko vēl iepriekšējā gada rudenī mazāk turīgajiem deva padomju režīma reformas, bija zudušas. Cenas cēlās, šķietami paaugstinātās algas netika tām līdz, no veikaliem pazuda krietna daļa visiem nepieciešamo produktu un preču. Laucinieku prātos valdīja apjukums par ”desmithektārnieku” zemes reformu un sašutums par daudzos pagastos notikušo labāko māju īpašnieku pilnīgu aplaupīšanu un padzīšanu, atņemot pat vecas lupatas, lai uz laupījuma pamata veidotu mašīnu – traktoru stacijas. Solījumam, ka kolhozi netiks dibināti, neviens vairs neticēja. 14.jūnija aresti vēl bija priekšā, pagaidām, kā norāda gandrīz visu laikabiedru atmiņas, cilvēki meklēja mierinājumu alkoholā. Bezcerība bija pārņēmusi arī daudzus sākotnējos jaunās varas atbalstītājus, kuru sapņi par augstu amatu jau bija izgaisuši. Pie mazākā iemesla tika rīkoti saviesīgi vakari, kur pat reibumā centās nerunāt par politiku un nebija jautrības. Visi gaidīja drīzu karu sakarā ar armijas pārvietošanos Vācijas robežas virzienā. Kāds būs šis karš, nezināja pat pareģis Finks, kurš tika arestēts, jo neuzmanīgi iztaujāja viņa fotosalonu apmeklējušās padomju virsnieku sievas. Tikai nedaudziem savu likteni šķietami pareizi noķērušajiem ”veiksminiekiem” Baigā gada noslēgums izrādījās labākais laiks viņu mūžā un viens no tiem bija Limbažu pilsētas galva Pēteris Zaķis.
Pēteris Zaķis nāca pasaulē 1897.gadā Vilzēnu muižā. Pusaudža gados pārcēlās uz Valmieru, kur iemācījās drēbnieka, vai, tomēr būtu labāk teikt, skrodera arodu. 1916.gadā iestājās latviešu strēlniekos un pēc kara un juku laiku beigām izlēma apmesties Limbažos. Šeit Pēteris Zaķis strādāja kā patstāvīgs skroderis savā darbnīcā Rīgas ielā 1. Tiktāl tas būtu parasts ar pasaules slavu un augstiem amatiem neapgrūtināta limbažnieka dzīves stāsts. Taču Pēterim acīmredzot bija daudziem latviešiem tik raksturīga dziņa pēc savas saulainās tāles. Ļoti iespējams, viņam bija arī no muižas bērnības nākusi personiskā nepatika pret vāciešiem, kas noteica Pētera Zaķa lielos lēmumus. Tā, vai citādi, 30.gadu beigās viņš bija pamanījies iekļūt Maskavā sastādītajos nākamās okupācijas administrācijas kandidātu sarakstos, kas nozīmēja ciešu saistību ar komunistu pagrīdi. Tas mazumiņš, ko mēs šodien zinām par ”biedru Zaķi” rāda viņu kā klusu un uzmanīgu cilvēku, kas izmanījās netikt apsūdzēts ne no Latvijas valsts, ne komunistu pārbaudes komisiju puses. 1940.gada jūlijā Zaķis jau bija izraudzīts par Limbažu ”sarkano” līderi, kad kļuva redzama viņa zināšanu nepietiekamība pat pēc pieticīgajam 1940.gada prasībām. Pēterim Zaķim uzticēja veidot lielā mērā uz papīra pastāvošo Limbažu Strādnieku gvardi, kur viņš nekavējās ierakstīt arī sievu, un, ja var tā teikt, atstāja rezervē. Tikai apstākļu sakritība ar Sedlenieka un Rūjas krišanu no pilsētas galvas goda ļāva Zaķim 1941.gada sākumā uzņemties Limbažu pārvaldīšanu.
1941.gada 7.jūnija vakarā Pēteris Zaķis kopā ar dažiem draugiem iesēdās Limbažu izpildkomitejas dienesta automašīnā un devās makšķerēt vai vismaz paņēma līdz zvejas rīkus. Limbažos viņi atgriezās jau ap trijiem naktī un, ja sekojam dižā čeha Hašeka ieteikumam – mašīnā sēdošie makšķernieki bija piedzērušies kā lopi, bet augstais priekšnieks Zaķis – tikai kunga prātā. Kādu laiku iesilusī kompānija trokšņojot braukāja pa pilsētu un apkārtni, līdz četros, jau gaismai svīstot, iebrauca telefona stabā pretī vecajai slimnīcai Dārza ielā 10, sadauzot mašīnas durvis. Kā pienākas tajos laikos, nekavējoties atradās ”labvēļi” kas ziņoja uz Valmieru par notikušo ļembastu. Liktenīgajā 14.jūnijā tobrīd vienīgā atlikusī Valmieras apriņķa avīze ”Liesma”, uzdodot to par darba tautas vēstuli, publicēja bargu Valmieras vai pat Rīgas ”partkoma” nosodījumu Pēterim Zaķim par tautas mantas bojāšanu. Padomju iestādēm nebija paraduma viltot ziņas par tā saucamajiem morāles pārkāpumiem, tāpēc apsūdzībai nav iemesla neticēt. Šāda publikācija varēja nozīmēt tikai vienu – biedra Zaķa atcelšanu no amata vistuvākajā laikā. Kā rezultāts, pēdējās dienās pirms kara Limbaži faktiski palika bez sava pilsētas galvas un, jau karam sākoties, šos pienākumus uzņēmās nejauši pagaidu izpildītāji, ieskaitot par pirms mēneša likvidētās Strādnieku gvardes vienības komandieri sevi paša spēkiem iecēlušo Zaķi. Apstākļu sakritību sērijai turpinoties, pār bez vadības palikušo pilsētu gāzās 4.-5.jūlija traģēdija, kuras, vismaz daļēji, varēja arī nebūt.
Dārza iela 10, Limbažos. Fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma
