Ērika Naglinska ir skolotāja Bebrenes vispārizglītojošajā un profesionālajā vidusskolā un Latvijas Sarkanā krusta Dienvidlatgales komitejas Augšdaugavas biroja administratore, bet viņas aizraušanās ir senu trauku kolekcionēšana. Ērikas kolekcijā var atrast traukus un priekšmetus, kas nākuši no 19. gadsimta, bet visvairāk no 20. gadsimta. Toreiz Latvijā darbojās Kuzņecova un Jesena rūpnīcas, laika gaitā tās vairākas reizes mainījušas nosaukumus, līdz beidzot kļuvušas par “Rīgas porcelāna rūpnīcu” un “Jesena porcelānu”. Kolekcionārei īpaši mīļas ir tieši “Rīgas porcelāna rūpnīcas” servīzes.
“Nepagāja ne ceturtdaļgadsimts, un man ir sava kolekcija!”
Ērika Naglinska stāsta: „Viss sākās ar to, ka kādreiz, kad mācījos Smiltenes tehnikumā, biju vizītē pie ārsta, un viņa kabinetā bija plaukts pilns ar seniem traukiem. Toreiz nodomāju, ka arī sev kaut ko tādu gribētu. Nepagāja ne ceturtdaļgadsimts, un man ir sava kolekcija! Manas kolekcijas pamatā ir trauki, kas nāk no padomju laikiem un vēl senāki.” Trauki nākuši no dažādām vietām – kādus uzdāvinājuši draugi, kādus radi, paziņas, vēl kādi atrasti tepat Bebrenē vai citur. Ērika teic: „Man sirdsapziņa neļauj tos izmest laukā, jo tās ir bērnības atmiņas, kas vairs neatgriezīsies. Mans mērķis ir saglabāt tos un popularizēt citiem.”
Relikvijas ar dažādiem stāstiem
Šobrīd var teikt, ka Ērikai ir divas kolekcijas – viena atrodas Bebrenes vispārizglītojošajā un profesionālajā vidusskolā, skolotājas klasē. Tur var apskatīt dažādu materiālu traukus, kas saglabājušies: „Šeit man ir stikls, kristāls, māls un metāls. Gandrīz visi trauki, kas pie manis nonākuši, nebija tādā stāvoklī, kā to redzam vitrīnās – tie bija netīri, nokūpējuši, nokvēpuši, daži pat no suņiem atņemti, šausmas! Viss tika izmazgāts, izberzts, savests kārtībā.” Ir trauki, kuriem apakšā ir zīmogs, tad ir iespējams noteikt aptuveno laiku, kad trauks ir ražots un arī tā izcelsmi, piemēram, atsevišķiem stikla traukiem, bet ir citi priekšmeti, kuru izskats liecina par senākiem laikiem, tomēr precīzu laiku un ražotāju nevar noteikt. Teju katram traukam ir kāds stāsts, kā tas ir nonācis pie kolekcionāres: “Manā kolekcijā ir alumīnija katliņš un metāla kastīte – it kā pēc izskata nekas īpašs, bet tomēr tiem ir pamatīga vēsture. Mums skolā bija laborante Rasmiņa, viņa uzdāvināja man šo kastīti un katliņu. Rasmiņai tūlīt jau būs 100 gadi, viņa šobrīd dzīvo Dvietes pansionātā. Viņa stāstīja, cik viņa sevi atceras, tik arī atceras šīs relikvijas. Tās kopā ar Rasmiņu aizbrauca uz Sibīriju, izdzīvoja ar viņu kopā tos šausmīgos laikus un atgriezās atpakaļ Latvijā.”
Ērikas kolekcijā atrodas arī galda piederumi, kas nāk no dažādiem laikiem, sevišķi daudz ir piederumi no padomju laikiem: “Ir galda piederumi ar miera baložiem, pat ar sirpi un āmuru, ar PSRS simbolu. Rodas jautājums, vai tiešām mēs kādreiz bijām tik lieli padomju savienības patrioti, ka ģerbonis bija jāliek pat uz galda piederumiem? Man šķiet, tas viss bija stipri pārspīlēts,” teic Ērika. Kolekcionāre stāsta, ka īpaši aizraujoši ir pētīt šos galda piederumus ar palielināmo stiklu, jo tad var labāk apskatīt visus ornamentus un zīmējumus, var atrast dažādas interesantas lietas. Kolekcijā var apskatīt arī dažādas virtuves iekārtas un priekšmetus, ko kādreiz cilvēki izmantoja ikdienā: cepumu pannas, kombainus, kas paredzēti meža ogu lasīšanai, maizes kastes, vāzes, krūkas, pat padomju laika svarus, kas kādreiz daudz izmantoti Bebrenes tehnikuma virtuvē. Ērikas kabinetā var atrast arī kādu oriģinālo kafijas bundžu “Vasara”, kas saglabājusies neskarta ar visu kafiju iekšā, ir arī dažādi iepakojumi, piemēram, buljona kubiciņu kastīte: “Agrāk ražoja buljona kubiciņus, ko lika metāla kastītē un tālāk pārdeva. Es gan ko tādu no bērnības neatceros, bet izrādās, bija!”
Mērķis – parādīt plašo sortimentu
Ērikai Naglinskai ļoti patīk porcelāna un fajansa trauki, šai kolekcijai ir atvēlēta telpa bijušajās tehnikuma kopmītņu telpās. Kolekcionāre teic: “Ja būtu kāds cilvēks, kam uzticēt skolas telpās esošo kolekciju, ja būtu kāds, kas turpinātu manu iesākto darbu, es labprāt nodotu tos priekšmetus viņam. Mana sirdslieta ir porcelāns un fajanss, pati gribētu koncentrēties uz šo trauku pētīšanu un kolekcionēšanu.” Ērika stāsta, ka viņas mērķis nav savākt pilnas servīzes, kā to dara citi. Viņa vēlas apkopot pēc iespējas vairāk un dažādākus servīžu eksemplārus, lai parādītu mūsdienu jauniešiem, cik dažādi un cik skaisti šie trauki ir bijuši. Īpaši mīļi skolotājai ir “Rīgas porcelāna rūpnīcas” ražotie trauki.
Kolekcijā, kas atrodas bijušo kopmītņu telpās, ir neskaitāmi daudz porcelāna šķīvju, krūzīšu, bļodu, tējas kanniņu un citu trauku. Ir arī īpaši eksemplāri, kas Ērikai ļoti patīk: “Visvecākais no maniem traukiem ir terīne, kas nāk no vecmammas. Atceros, bērnībā viņa tur lika iekšā gan smalkmaizītes, gan biezputras, viss ilgi saglabājās silts. Ir trauki, kas nāk no Kuzņecova rūpnīcas. Austrumu servīze – tā ir tik skaista un burvīga, pilnīgi bail elpot tās klātbūtnē.” Arī šiem traukiem ir dažādi stāsti, kā tie nonākuši kolekcijā: “Kad es sāku strādāt Sarkanajā krustā, tur vienreiz bija ugunsgrēks. Pēc negadījuma viss bija melns, nokvēpis – mazgāju bufeti, skatos, augšā kaut kas liels stāv. Ceļu nost, tur bija šis Kuzņecova šķīvis, stāvēja un mani gaidīja.” Kolekcijā var atrast arī sāls un piparu trauciņus, kas tika izglābti no vienas vecas mājas Bebrenē, burtiski dažas stundas pirms ēkas nojaukšanas. “Rīgas porcelāna rūpnīcas” trauki kolekcijā ir ļoti dažādās versijās, piemēram, viena servīze ar vairākiem dekoliem.
Aija, Viktorija, Māra, Elza, Ausma, Ārija un citi skaisti dāmu vārdi rotā “Rīgas porcelāna rūpnīcas” servīzes. Un katra šī servīze ir īpaša ar saviem ornamentiem, gravējumiem, arī dekoliem. Vienai atšķirīgs rokturis krūzei, citai rievas uz kanniņas, citai atkal pīne uz šķīvja malas redzama. Katra dāma ar kaut ko īpaša un skaista. Ērika teic: “Kādi skaisti vārdi šīm servīzēm! Ja “Rīgas porcelāna rūpnīca” vēl turpinātu strādāt, noteikti mūsdienās būtu arī servīze Ērika vai vēl kāds skaists sieviešu vārds tiktu izmantots, kas agrāk nebija.” Kolekcionāre stāsta, ka sākotnēji uz traukiem tika gleznoti ornamenti ar roku, bet vēlāk, attīstoties tehnoloģijai, tika veidotas uzlīmes, kas tika pielīmētas uz trauka un piededzinātas: “Bija tāda māksliniece Beatrise Kārkliņa, kas zīmēja šos dekolus. Viņa iziet pagalmā, redz, pētersīlis aug, tad paņem un šo pētersīli pārliek uz traukiem. Tāpat skatās, skaistas asteres, nu tad paņem un uzzīmē.” “Rīgas porcelāna rūpnīcas” traukus rotā visdažādākie dekoli – sākot no dažādiem ornamentiem, līdz pat skaistākajiem ziediem, ar apzeltījumu, ar sudraba strīpiņu, ar tautisku elementu. Variāciju ir ļoti daudz, un Ērikas mērķis ir apkopot pēc iespējas vairāk, parādīt cilvēkiem, kāds ir bijis šis sortiments.
“Rīgas porcelāna rūpnīcas” trauku kolekciju papildina arī citu ražotāju eksemplāri, piemēram, ir daži Vācijā ražoti trauki, kam aizmugurē redzama Ādolfa Hitlera laika simboli: “Man bija viens audzēknis, kurš ļoti interesējās par II pasaules karu. Viņš stāstīja, ka vienam šķīvim ir kājnieku zīmogs aizmugurē, otram – lidotāju. Tātad šie trauki pie mums palikuši no kara laika.” Kolekcijā ir apskatāmi arī citu valstu trauki, vai padomju laikā citās rūpnīcās ražotie trauki, kas cilvēku mājās nebija retums. Līdzās traukiem kolekcijā var apskatīt arī kādas agrāko laiku figūriņas, kas rotāja galda klājumu, tāpat arī dažādas rokām darinātas galda sedziņas, kas ir ne vien atrastas citviet, bet arī kolekcionāres un viņas mammas darinātas. Īpašs eksponāts ir sens Latvijas valsts karogs, kas atrasts Ērikas senču mājās, bijis rūpīgi noslēpts mājas bēniņos un ir labi saglabājies līdz mūsdienām.
Doties apskatīt kolekciju ar kādu mērķi
Ērika Naglinska pilnīgi noteikti turpinās papildināt savu kolekciju. Ir arī reti un īpaši skaisti servīžu eksemplāri, ko kolekcionāre vēlētos iegūt savā īpašumā: “Ir tāda servīze Ping Pong, sena servīze, bet man nav neviena paša trauka, tiesa, tā arī ir ļoti dārga. Man patīk visi senie trauki, bet es esmu “Rīgas porcelāna rūpnīcas” fans.”
Kolekcionāre priecājas par katru apmeklētāju, kas ar patiesu interesi ierodas pie viņas, lai apskatītu traukus: “Man patīk, ja cilvēks uz šejieni atnāk ar kādu mērķi, piemēram, pie manis bija viena sieviete, kas interesējās tieši par vienas servīzes eksemplāriem. Tad viņa visu izpētīja, bija sajūsmā, cik daudz un dažādi trauki šeit ir. Man patīk, ja cilvēki ierodas, apskatās, varbūt arī atrod kādu trauku no savas bērnības. Viena dāma bija priecīga ieraudzīt servīzi, ko reiz saņēmusi kāzu jubilejā.” Kā teic Ērika, ziema ir mierīgāks laiks, kad var ļauties rokdarbu burvībai, kolekcijas sakārtošanai un telpas labiekārtošanai. Viņai ir ideja, ka kolekciju varētu parādīt arī plašākai publikai pavasarī, piemēram, “Muzeju nakts” pasākumu ietvaros.
Ērikas Naglinskas kolekcija ir brīnišķīgs ieskats vēsturē gan tiem, kas ir dzīvojuši senākos laikos, gan tiem, kas šos laikus nav piedzīvojuši, bet ir kādu skaisto trauku redzējuši savu vecāku un vecvecāku mājās.
Uzziņai
- Fajanss ir gaiša māla masas izstrādājums, kas pārklāts ar baltu glazūru. No porcelāna to var atšķirt ar mazām plaisiņām, kas laika gaitā izveidojas uz traukiem.
- Padomju laikos rūpnīcas piedāvāja gan parastos porcelāna traukus, gan vēlāk arī plānā porcelāna traukus, kas bija caurspīdīgāki, un plānā porcelāna trauki ražošanas procesā bija grūtāk iegūstami.
- Dekols ir rotājums – uzlīme, kas piededzināta pie trauka. Viena veida servīzi var rotāt vairāku veidu dekoli, padarot katras servīzes versiju īpašu.
- “Rīgas porcelāna rūpnīca” ražoja tējas servīzes, kafijas servīzes, tējas un kafijas servīzes, pusdienu servīzes, kosmētikas traukus un fajansa traukus.
Teksts, foto: Māra Multiņa
