Vidējās paaudzes deju kopa “Pilskalne” jau 35 gadus apbur skatītājus ar dzirkstelīti, jautrību un nezūdošo enerģiju gan uz skatuves, gan ikdienā. 7. decembrī koncertā “Divos krastos danci griež” VPDK “Pilskalne” svinēja dzimšanas dienu, izdejojot skaistas dejas un parādot citiem, cik svarīgi ir tas, ka kolektīvs ir vienots, un kāda enerģija un attiecības uz skatuves ir tiem, kas kopā dejo vairāk nekā 25 gadus. Deju kopa “Pilskalne” izveidojās 1989. gadā: “Mēs visi kā vidusskolnieki kādreiz dejojām kolhoza “Zemgale” jauniešu deju kolektīvos, toreiz bija A un B grupa. Līdz ar atmodas laiku valstī sākās vidējās paaudzes kustība – veidojās ļoti daudzi kolektīvi, tā arī radās mūsu kolektīvs 89. gadā,” stāsta “Pilskalnes” vadītāja Antonija Stalidzāne. Dejotāji, kas reiz dejojuši “jauniešos”, pabeiguši skolu, pievienojās vidējās paaudzes sastāvam. Teju no paša sākuma šobrīd kolektīvā dejo četri pāri, pārējie ir pievienojušies nedaudz vēlāk. Kopš 2023. gada VPDK “Pilskalne” ir pievienojies vēl viens sastāvs, tāpēc no ierastā 16 dejotāju pulka, kolektīvs ir izaudzis līdz 31 dejotājam.
Katrs pasākums kā piedzīvojums
Kolektīvs savas pastāvēšanas laikā ir piedalījies pilnīgi visos Dziesmu un deju svētkos. VPDK “Pilskalne” vienmēr ir kādas jautras atmiņas, kurās kavēties. Kā teic dejotāja Ruta Buldure: “Mums visi pasākumi ir mīļākie, vienmēr ir kāds notikums, ko atcerēties!” Arī Dziesmu un deju svētki nav izņēmums, kad kaut kas amizants nebūtu noticis, piemēram, pēc dejas kādam plīsusi plauša, vai gluži zaļš palicis no tā, kā sāp “aklā zarna”, tomēr, koncerts nodejots godam. Kolektīva dalībnieki asarām acīs atceras arī kādus atgadījumus no dejotāja dzīves ikdienā. Dejotājs Guntars Permanickis atceras: “Vienos dziesmu svētkos naktsmītnēs gulēju blakus avatāram! Viena dejotāja bija nopirkusi jaunus, zilus frotē dvieļus, atnāk no dušas nomazgājusies, bet visa zila, zilganzaļa. Viņa, nabags, pati neredzēja, kas ir noticis. Mēs visi gulējam uz piepūšamajiem matračiem, mans bija blakus avatāra matracim. Protams, viss kolektīvs izsmējies līdz asarām! Ir tādi mazie momenti, ko vēlāk atcerēties.” Dejotājs Guntars Gaudzejs atminas citus svētkus: “Bijām dziesmu svētkos, pēc pēdējā koncerta sēdējām viss kolektīvs, raudājām, reibām no tīra ūdens – emocijas vienkārši pāri gāja. Toreiz visi domājām, ka tie būs mūsu pēdējie svētki kopā, bet, protams, pēc tam bijām vēl trīs vai četros svētkos.” Vita Kukjāne stāsta: “Mums katri dziesmu svētki ir, kā mēs sakām, malējie, bet paiet atkal pieci gadi un nevaram pašķirties, tomēr aizbraucam”. Svētku nedēļā gadās arī kāda brīvāka diena no mēģinājumiem, tāpēc kolektīvs laiku lieki netērē – visi kopā pavadīja dienu saulainā pludmalē Jūrmalā, protams, arī tur nebūs tā, ka vienkārši zvilnēs jūras krastā. Kā jau aktīviem cilvēkiem ierasts, jautras aktivitātes garantētas – viss kolektīvs spēlējis volejbolu ar dvieļiem un tik aizrautīgi, ka citi cilvēki no malas gribējuši pievienoties sporta spēlēm. Vita Gaudzeja stāsta: “Mums no teju katra notikuma rodas kādi mazi sauklīši vai vārdi, ko saprot tikai šī kompānija. Piemēram, vārds serla citiem cilvēkiem neko neizteiks, bet mūsu kolektīvs uzreiz saprot, par ko ir runa”.
Paceltā latiņa jānotur godam!
Ne tikai Dziesmu un deju svētki, bet arī citi nozīmīgi notikumi gan Ilūkstē, gan novadā nav iedomājami bez VPDK “Pilskalne”. Kolektīvs ir bijis arī ārzemju braucienos – Francijā, savā laikā arī Baltkrievijā un Lietuvā – aizvadīts aizraujošs un neaizmirstams laiks piedzīvojumos. Arī Latvija ir izbraukāta krustu šķērsu. “Pilskalne” ir piedalījusies visos Vidējās paaudzes dejotāju svētkos Kuldīgā, Liepājā, Gulbenē, Valmierā un citur. Īpaši mīļš notikums bija piedalīšanās Šlāgeraptaujas finālā Ventspilī, kur kopā ar apvienību “Dvinskas muzikanti” atskaņoja dziesmu “Hei, broļ, Latgalīt”. Kolektīvs piedalījās dziesmas videoklipa veidošanā, kā arī sadarbībā ar horeogrāfu Ilmāru Dreļu tika izveidota deja tieši šai dziesmai, ko kolektīvs izpildīja Ventspilī. Veiksmīgā sadarbība ar Juri Ostrovksi ļāvusi kolektīvam sevi parādīt Ventspilī arī vēlreiz, kā arī dejot uz Rēzeknes teātra “Joriks” skatuves. Kolektīvam īpaši ir arī Sēlijas tautas mākslas svētki “Sēlija rotā”, kā arī vietējie Melnā kalna svētki “Pilskalnē”, kur teju katru gadu kolektīvs ir parādījis savas dejošanas prasmes. Kolektīva dalībnieki stāsta, ka reiz uzliktā augstā latiņa, kad bijuši Latvijas top dejotāji, nes arī savu sarežģīto pusi – ja reiz ir parādīts tik augsts līmenis, tad turpmākajos gados ir grūti to noturēt. G.Gaudzejs stāsta: “Ir arī bijis pretēji, kad pašiem liekas, ka esam nodejojuši ļoti labi, bet saņemam tikai pateicību par piedalīšanos. Tad radās tāds pārdomu laiks, domājām, vai vispār turpināsim dejot.” V.Kukjāne teic: “Mums kopš skolas laikiem ir iedzīts, tā teikt, tas teicamnieces sindroms – vai nu dari ļoti labi, vai nedari vispār. Tad ir tā – ja kaut kur paslīdi, vairs neesi augšgalā, tad tas pašvērtējums ļoti sasveras. Šī doma iet līdzi visu dzīvi arī citās jomās, ne tikai dejošanā. Tāpēc mums ir tā tieksme, ka gribam būt labākie. Arī laiks iet uz priekšu, neesam vairs mēs tik jauni kā agrāk. Reizēm, kad nofilmē koncertu, ar katru gadu redzam, ka mugura vairs nav tik stalta un kājas tik augstu necilājas, arī deja vairs nav tik ātra, kā šķita, lai gan uz skatuves pašiem liekas, ka atdevām sevi visu. Tomēr mums kolektīvā ir tā īpašā enerģija, kas varbūt nav citiem, jo mēs tik ilgi visi kopā dejojam.”
VPDK “Pilskalne” ir īsta ģimene
“Pilskalnes” dejotāji uzsver, ka šis kolektīvs tiešām ir kā ģimene, dejotāji viens otru pazīst jau ļoti sen, zina, kas kuram prātā, reizēm pat vārds nav jāpasaka, viss ir skaidrs jau no skatiena vien. Vita Gaudzeja stāsta: ““Pilskalne” ir mana otra ģimene. Es šeit dejoju no pašiem pirmsākumiem, dejošana kolektīvā ir kā dzīvesveids.” Vita Kukjāne domā līdzīgi: ““Pilskalne” ir kā otra ģimene, mēs viens otru saprotam, zinām vājības, mēs varam viens otram pateikt, kas jāpasaka. Kādreiz arī varam sabārties, tomēr atkal sanākt kopā, kā tas ir ģimenē ierasts. Gadu laikā katram mainās raksturi, attiecības, bet mēs kopā esam izauguši un ar mums līdzi ir izauguši arī mūsu bērni. Mēs kolektīvā varam runāt par to, ko varbūt kaut kur citur nevarēsim teikt, mūs citur nesapratīs, bet šeit gluži pretēji, viens otru saprot. Te ir savi noslēpumi, savas bēdiņas un arī prieki, tas vieno.” Arī Vita Kraukle, kas kolektīvā ir tikai dažus gadus, uzsver: “Šeit ir kolektīvs, šeit ir ģimene, mēs ar vīru priecājamies, ka mūs pieņēma šajā ģimenē, tātad mums saskanēja. VPDK “Pilskalne” ir raksturīgs tas, ka ikvienam dejotājam ir dziļas, patiesas vērtības, tas ļoti uzrunā.”
Tradīcijas vieno
VPDK “Pilskalne” ir raksturīga pēctecība, ģimeniskums, tāpēc tikai likumsakarīgi, ka visi dejotāju bērni arī ir bijuši dejotāji skolas laikā Ilūkstē un turpina dejot arī tagad. Visi ir reiz piedalījušies Dziesmu un deju svētkos. Antonija Stalidzāne stāsta: “Tas gads, kad Dziesmu svētkos piedalījās arī jauniešu deju kolektīvs “Labrīt”, kur dejoja “pilskalniešu” bērni, bija vienreizējs! Jaunieši ar tādu entuziasmu un dzīvesprieku brauca katru nedēļas nogali dejot uz Ilūksti, piecus gadus mēs dzīvojām tādā režīmā. Protams, jau tad varēja saprast, ka tas nebūs ilgi, tomēr pieci gadi izturēja, aizbrauca uz svētkiem. Tad beidzās studijas, visiem sākās darbi, ģimenes, bērni, tad arī dejas palika otrajā plānā.” Tomēr “Pilskalnes” bērni vienmēr ir bijuši līdzās ar vecākiem gan koncertos, gan dažādos pasākumos, ballītēs. Dejotāji stāsta: “Kad bērni bija mazāki, rīkojām sporta spēles, vēlāk, kad jau bija paaugušies, šos svētkus organizēja viņi paši. Mēs katru vasaru pie Daugavas teltīs nakšņojām, makšķerējām, vārījām zivju zupu. Agrāk mums bija ļoti daudz tematisko vakaru, tiešām neviens pasākums nenotika bez kādas tēmas. Ir bijusi krāsainā balle, pidžamu balle, padomju laiku stilā ģērbāmies, arī kā pasaku tēli, reiz mums bija visiem izgatavotas drēbes no atkritumu maisiem. Mums ļoti forši iznāk goda vārti kāzās, tas tiešām ir kaut kas, reāls teātra uzvedums! Bērni ir izauguši līdzi ar mūsu tradīcijām un kopā būšanu.”
Vismīļākās ir raksturdejas
Šajā kolektīvā vienmēr skan smiekli, uzkāpjot uz skatuves, jau no pirmajiem soļiem var just enerģiju, ko izstaro kopā būšana un dejotprieks. Arī dejas kolektīvs izvēlas ne tās lēnās un mierīgās, svarīgi ir izdejot tieši raksturdejas, kas aizrauj ne tikai pašus dejotājus, bet arī skatītājus. Kolektīva dalībnieki stāsta, ka vismīļākās dejas ir “Lobs bej puika myusu Jezups”, “Pavāru kuplejas”, “Tumbala”, “Kūmas”, bet īpaša vieta dejotāju sirdīs ir pašu izdomātai puišu “Itāļu dejai”. Kā teic kolektīva dāmas: “Mūsu puiši ir slaveni ar šo deju!” “Itāļu deja” tapusi par godu Sieviešu dienai – Ilūkstē daudzus gadus bija tradīcija, ka vietējie radošie vīrieši dāvināja sievietēm svētku koncertu, arī “Pilskalnes” vīri piedalījās šajā avantūrā. Tā viena vakara laikā tapa, jāsaka, leģendārā “Itāļu deja”, ar kuru pilskalnieši tiek aicināti uzstāties dažādos svētkos, kāzās un jubilejās. Vita Kukjāne teic: “Tai dejai tiešām ir piekrišana, bet tik šarmanti, kā to dejo mūsu puiši, tiešām nevienam nav izdevies nodejot”.
Savas mīļākās dejas kolektīvs arī nākamgad plāno izdejot dažādos svētkos – Vidējās paaudzes dejotāju svētkos Salaspilī, brauks dejot uz Latgales vēstniecību “Gors”, arī tradicionālajos vietējos pasākumos, kur “Pilskalne” rādīs savu raito dejas soli un enerģiju. Vita Kukjāne un Ruta Buldure teic: “Ļoti ceram, ka mēs šādā sastāvā arī turpināsim dejot, un aizbrauksim uz nākamajiem Dziesmu un deju svētkiem! Mums ir kaut kas īpašs, kas mūs vieno, tāpēc ceram, ka arī turpmāk mēs visi turēsimies kopā!”
Vidējās paaudzes deju kopa “Pilskalne” vēl ikvienam dejotājam nepazaudēt dejotprieku un aicina vietējos jauniešus turpināt Ilūkstes senās tautasdeju tradīcijas!
Teksts: Māra Multiņa
Foto: M.Multiņa, VPDK “Pilskalne” arhīvi
