Intervija ar Oskaru Laugali šķiet piemērota svētku periodā. Dievkalpojumu Dobeles Evaņģēliski luteriskajā baznīcā mācītājs Oskars Laugalis sāk ar līdzību par mazu puisēnu, kurš negrib, lai tēta stāstītajā pasakā darbojas ļaunais vilks. Mācītājs mudina draudzi, apzinoties, ka ļaunums šajā pasaulē ir klātesošs, tomēr ticēt gaišajam un labajam, iededzot cerību sveci Adventes vainagā.
Pastāstiet par savu ceļu līdz mācītāja arodam, kā radās tāda doma?
Es esmu audzis ar domu, ka būšu dzelzceļnieks jau no bērnības. Bija tolaik arī tāds kā jauno dzelzceļnieku pulciņš, kurā es darbojos. Pēc astotās klases beigšanas es aizgāju uz arodskolu Rīgā un izmācījos par mašīnista palīgu. Pēc tam arī sāku strādāt šajā amatā Zasulauka depo pasažieru vilcienos. Vēlāk arī kļuvu par mašīnistu. Pēc tam sākās pārmaiņu laiki – astoņdesmito gadu otrā puse. Parādījās dažādas brīvības vēsmas. Tas gan nebija tiešā veidā saistīts, bet tolaik iepazinos ar kādām meitenēm, kuras mani ieaicināja ticīgo pulkā. Rīgā Matīsa ielā baptistu baznīcā bija tāds jauniešu pulciņš, kur es arī sāku iesaistīties. Vēlāk bija daži aicinājumi un pagriezieni un es nokļuvu Mežaparkā, kur bija tāds mācītājs Feldmanis. Viņš daudzus jauniešus aicināja iet studēt un mācīties. Tolaik – 1989.gadā bija nodibināts dienas seminārs, kur viņš mūs rosināja papildu zinības iegūt. Tā es arī darīju, bet beigās tas tik ļoti ievilka. Tad jau arī bija atmodas laiks sācies un daudzviet baznīcas vērās vaļā, kur bija vajadzīgi mācītāji. Drīz es tiku aicināts un norīkots par mācītāju baznīcā. Drīz vien jau es teicu uz redzēšanos dzelzceļam, lai gan tur bija lielāka alga. Zināma apstākļu sakritība un Dieva vadība bija tas, kā nonācu šajā amatā. Nebija tā, ka es būtu apsēdies un izlēmis, ka kļūšu par mācītāju.
Netaisījāt sarakstiņu ar plusiem un mīnusiem?
Tas noteikti tādā veidā nebija pieņemts lēmums. Vienkārši tāda dabiska virzība. Nu, arī dzelzceļā tā vide bija pavisam citāda. Man mājās ģimenē tādā veidā neviens nerunāja un rupjus vārdus nelietoja. Kad jau biju iepazinis pavisam citādu vidi, iepazinis kaut ko tīrāku un svētāku, sāku salīdzināt. Protams, alga dzelceļā bija lielāka, taču, salīdzinot abas izvēles, izlēmu par labu mācītāja darbam, jo es sapratu, ka gribu kaut ko tīrāku savā dzīvē.
Arī tās meitenes, ko biju iepazinis, bija tādas tīras pēc darbiem, pēc dabas un būtības. Tas lika tiekties pie kaut kā labāka, nekā naudas pelnīšana un tā rupjā vide. Galu galā izvēles kausi nosvērās par labu mācītāja darbam. Lai gan, jāatzīst, galīgi nebija viegli tolaik iztikt. Vairs neatceros, vai tobrīd bija rubļi vai lati, bet saņēmu kādus apmēram 15 nedēļā. Knapa bija tā iztikšana. Tad es apprecējos un tā mēs iztikām daļēji uz sievasmātes un manas mammas rēķina.
Deviņdesmitie jau bija tādi trūcīgi daudziem!
Jā, bet tu sāc Dievam kalpot, tās problēmas jau liekas otršķirīgas. Turklāt bija tādi īpaši gadījumi, piemēram, sveši cilvēki, kurus tu nekad dzīvē neesi redzējis, no māsu draudzes Dānijā vienkārši ņem un uzdāvina 200 latus, vienkārši tāpat, jo tu kalpo Dievam. Man tā likās tik liela nauda. Tādu daudzumu nekad nebiju rokās turējis. Tā apmēram es kļuvu par mācītāju. Dievs tā vadīja.
No konteksta saprotams, ka dobelnieks jūs neesat noteikti?
Es esmu caurcaurēm jelgavnieks. Kad apprecējāmies kādu laiku dzīvojām Olainē, jo sieva studēja un tā mums bija ērtāk. Pusotru gadu es nokalpoju Krustpilī par mācītāju, pusgadu biju Jelgavā. Tad Dobelē atbrīvojās vieta. Es biju kaut kad bijis ciemos te, cilvēki mani atcerējās un aicināja nākt uz šo vietu.
Bet vispār esat jelgavnieks, arī pašlaik?
Jā. Kad bija jāizvēlas vieta, kur apmesties, sapratām, ka tas ir visērtāk, jo sieva strādā Rīgā. Uz abām pusēm var ērti un ātri aizbraukt.
Sācies Adventes un Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Kā jums liekas, vai šajā gada periodā sabiedrība vairāk atceras par baznīcas esamību un ticību?
Tāds jau tas gada ritējums ir, kad šajā laikā par ticības lietām piedomājam vairāk. Ziemassvētki jau visiem patīk. Eglīte zaļa, svecītes deg, smaržo labi un dāvanas… Bet arī Kristus jau mums ir dāvana un arī mēs viens otru apdāvinām. Ja tās ir tādas patiesi labas dāvanas, kas no sirds nāk, tas atspoguļo arī Dieva mīlestību pret cilvēkiem. Mēs arī vēlamies sev tuvos cilvēkus no sirds iepriecināt, īpaši bērnus. Protams, svarīgi ir, lai šīs dāvanas būtu jēgpilnas, lai tie nav kaut kādi krāmi, ko vēlāk izmet. Bērniem jau jo īpaši patīk tas pārsteiguma moments, saņemot dāvanu. Ja vēl paskaidrojam, ka arī Kristus ir mums dāvana un viņš arī mūs mudina vienam otru svētīt ar labām dāvanām, tad tas arī, iespējams, veicina vēlmi par ticību aizdomāties.
Kas jums pašam rada Ziemassvētku sajūtu?
Mācītajiem ir savs iknedēļas cikls, kurā gatavo sprediķi. Tu ņem Dieva vārdu – tās Rakstu vietas, kas pēc baznīcas gada kalendāra pašlaik ir paredzētas un sāc jau iepriekš par to visu domāt un tas ieved tajā īpašajā noskaņā. Dievs teica: “Lai top!” Un tad arī viss tapa, pasaule radās. Un tāpat, kad mēs sākam apcerēt Dieva vārdu, top tas sprediķis un vēsts, ko mācītājs grib pateikt . Es arī lūdzu vienmēr par tiem cilvēkiem, kas ir atnākuši baznīcā, lai viņi dzird to, ko Dievs viņiem grib sacīt, nevis tikai, ko es esmu izdomājis. Gribas, lai cilvēki sadzird kaut ko, kas aizkustina, ielīksmo, lai tas nav vienkārši kaut kāds sauss, teoloģisks apraksts. Parādīt ar kādiem piemēriem un ilustrācijām dzīvē to Dieva vārdu, kā tas notiek. Un, ja es lasu, kaut ko, kas mani aizkustina, es ticu ka tas arī citus aizkustina. Ja ir kaut kādas lietas, ko es lasu un man pašam šķiet – nu, labi, ir interesanti, bet nav nekas tāds aizkustinošs, tad man arī nav jēgas to citiem stāstīt, arī viņi žāvāsies un garlaikosies, to klausoties.
Intervijā Latvijas Radio arhibīskaps Jānis Vanags runā par vērtību sadursmi mūsdienās. Vai, jūsuprāt, sabiedrības vērtību sistēma ir mainījusies?
Es domāju, ka tā ir. Dažkārt mēs iedomājamies, ja tradicionālās vērtības atmetīs, cilvēks kļūs laimīgāks, piemēram, tās pašas ģimenes vērtības – bērns ir laimīgs, ja viņam ir tētis un mamma, bet, ja viņam nav viena vecāka, kaut kas no saņemtās mīlestības iztrūkst. Ir uzskats, ka audzināt var arī divas mammas vai divi tēti, audzināt jau var, bet kaut kur zemapziņā paliks tāds iztrūkums – bērnam tāpat paliks jautājums – kāds ir man tētis vai mamma. Īsts ir īsts, to nevar aizstāt. Ir, protams, dažādi iemesli, kā to var izskaidrot, bet tā nav norma. Dievs radīja vīrieti un sievieti. Ja cilvēks pats ir bijis mīlēts, viņš grib arī mīlestību dot tālāk. Viens tāds vienkāršs piemērs. Mēs ar sievu aizbraucām kapus sakopt un atklājām, ka kāds cits jau to ir izdarījis – sagrābis visas lapas un sakopis kapvietu. Jāatzīst, ka nedaudz apmulsām. Mēs taču speciāli braucām, maisi lapām līdzi, cimdi! Tad mēs izlēmām – ja jau tā, sakopsim mēs arī blakus kapavietu. Galu galā ir novembris, visi brauc lapas nogrābt, lai viņiem arī ir prieks. Mēs jau, protams, nezinām, kā viņi tālāk rīkojās. Tomēr fakts ir tāds, ka mums kāds bija labu izdarījis un mēs arī gribējām kādam mīlestībā atdarīt arī ar labu. Tās pašas Ziemassvētku dāvanas – ja mēs kādu no tīras sirds apdāvinām, arī viņš varbūt gribēs kaut ko kādam uzdāvināt.
Dobeles novada Centrālās pārvaldes Sabiedrisko attiecību nodaļa
Foto: Daina Poļikarpova
