1880.gada 16.novembrī Limbaži piedzīvoja vienas no lielākajām svinībām 19.gadsimta laikā. Bija pagājuši jau divi gadu simteņi kopš pilsētas luterāņu baznīcas ēkas uzcelšanas. Limbažu ielas bija spoži iluminētas un latviešu un vācu draudzes kopīgi svinēja dižo jubileju. Gadadienas svētki vienlaikus kļuva par labu iemeslu Rīgas rātei, lai atgādinātu savai vasaļu pilsētai Limbažiem, ka tās vara, lai arī mazinājusies, tomēr nav zudusi. Kā Limbažu luterāņu draudžu patrons, Rīga sakarā ar gadadienu ziedoja 500 rubļu baznīcas iekštelpu labiekārtošanas darbiem. Bija nolemts ierīkot jaunus balkonus jeb luktas un izdaiļot altāri un kanceli. Pārbūves darbi sākās līdz ar 1881.gada vasaru.
Lai varētu būvēt balkonus, nācās uzrakt baznīcas grīdu līdz trīs metru dziļumam, atsedzot senos apbedījumus. Te jāpaskaidro, ka sākotnēji, atbilstoši viduslaiku tradīcijām, baznīca bija Limbažu prestižākā apbedīšanas vieta, taču 1771.gadā, pēdējās lielās mēra epidēmijas iespaidā, Krievijas impērijas Senāts pieņēma likumu, kas aizliedza apglabāt mirušos pilsētu robežu ietvaros. Tādējādi, lielāko daļu 19.gadsimta zem luterāņu baznīcas grīdas atradās kapenes ar apbedījumiem trīs kārtās. Vēlākie likumi paredzēja, ka, šādu kapeņu atvēršanas gadījumā, mirstīgās atliekas nepieciešams pienācīgi pārapbedīt. Īpaši jānorāda, ka te aprakstītajā laikā krievu impērijā vēl saglabājās daudzviet Eiropā strauji izzūdošā vieglprātīgā necieņa pret apbedījumiem ar pat izglītotajās aprindās uzturētu pārliecību, kas ļāva uzskatīt senus kapus par labāko suvenīru medību vietu.
1881.gada 13.martā Pēterburgā notika kārtējais ”revolucionāru” uzbrukums imperatoram Aleksandram II, kas beidzās ar Krievijas patvaldnieka nāvi. Viņa pēctecis Aleksandrs III, tīrasiņu vācietis pēc izcelsmes, pēc savas pārliecības bija lielkrievu šovinists. Līdz ar to bija neglābjami izjaukts līdzšinējais līdzsvars, kas Pēterburgas galmā pastāvēja starp tā saucamajām ”vācu” un ”krievu” partijām, un viens no netīšiem šo juku upuriem izrādījās talantīgais pedagogs Baumaņu Kārlis. Vācu tautības aristokrātu neparasti lielā ietekme, kas ilgstoši ļāva tiem pārvaldīt Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņas kā pusneatkarīgas muižnieku republikas, nu bija apstrīdēta. Pēc būtības sadursme starp baltvāciešiem un krieviem par pirmtiesībām būt latviešu un igauņu kaklakungiem sākās 1869.gadā, kad Tērbatas profesors Kārlis Širrens anonīmi publicēja grāmatu par baltvācu iekarotāju dievišķo pilnvaru mūžīgi pārvaldīt Baltiju, bet Rīgas krievu kopiena dibināja avīzi ”Rižskij Vestņik” pārkrievošanas ideju propagandai. Krietnu laiku abas Baltijas impēriskās kopienas ieturēja sava veida ”auksto karu”, ko baltvāci centās izlikties nemanām. Viss mainījās 1881.gadā, kad jau vasarā kļuva skaidrs, ka jaunais imperators paredz mainīt nu jau par mūžsenu uzskatīto īpašo pārvaldes kārtību Baltijā. Kā rezultāts, mierīgi dzīvojušie Limbaži, kur apsprieda tikai vietējās izcelsmes problēmas un plašā pasaule joprojām nesniedzās tālāk par Rīgu, kādā jaukā dienā izrādījās ievilkti Vidzemes guberņas mēroga strīdā, kas, šaubu nav, aizskanēja līdz Pēterburgai.
1881.gada 9.jūlijā kāds cienījama izskata kungs iebrauca Limbažos un devās apstaigāt pilsētu. Protams, viņš nevarēja paiet garām luterāņu baznīcai, kur guva iespaidus, ko 23.jūlijā sīki izklāstīja ”Rižskij Vestņik”. Pēc anonīmā korespondenta stāstījuma, jau baznīcas durvīs viņš sadūries ar drausmīgu līķu smaku, bet, ieejot baznīcā, ieraudzījis uzlauztu grīdu un visapkārt izmētātus cilvēku kaulus no bedrēm, kur esot bijuši redzami zārki piecās kārtās. Baznīcā autors sastapis ”vientiesīgus” latviešu strādniekus, no kuriem esot uzzinājis, ka zārki tikuši atvērti un daudzi pilsētnieki piedalījušies to aplaupīšanā un citās zaimojošās darbībās. Visu vainu par notikušo publikācija uzlika draudzes mācītājam, kurš esot pārkāpis likumu un tādējādi varbūt pat izraisījis baku epidēmiju novadā. 3.augustā Limbažu luterāņu mācītājs Leonhards Girgensons sniedza atbildi Rīgas vācu avīzē ”Ŗigasche Zeitung”, kur norādīja, ka kapenes atvērtas tikai būvdarbu vietās, par to aplaupīšanu tiešu pierādījumu nav un pēc darbu pabeigšanas kauli novietoti no kurienes nākuši. Par nelaimi, Girgensons bija spiests atzīties, ka nav uzraudzījis remontdarbus personiski un tādējādi nevar zināt, kas tur varēja būt noticis. 5.augusta ”Rižskij Vestņik” nekavējās izmantot šo faktu, apstrīdot mācītāja un netieši arī vietējo baltvācu amatpersonu profesionālo kvalifikāciju. Ir pamats domāt, ka vismaz daži Limbažu vācieši uzskatīja par sākotnējā ziņojuma autoru kādu no vietējiem latviešiem un tieši tas noveda pie pirmā un vienīgā atklātā latviešu-vācu publiskā konflikta nākamajā, 1882.gadā.
Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs.
Fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma
