Elēģiskas notis debesu kopkorim
Maltas Goda pilsonis, diriģents Vladislavs Štekels
(01.03.1945.–12.01.2025.)
Todien debesis runāja sniegpārslu valodā, aicinot: “Apsnigsim…” (gluži kā dziesmā “Elēģija”). Todien visu dienu radio skanēja latviešu mūzikas zelta fonds, it kā klātu skaistāko melodiju taciņu, pa kuru uz citu dimensiju pāriet mūziķa dvēselei… 12. janvārī mūžības ceļos devās Vladislavs Štekels – Maltas mūzikas skolas dibinātājs un ilggadējs vadītājs, kordiriģents, Maltas Goda pilsonis (2005) un Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (2020). Debesu kopkorim ticis lielisks diriģents, bet virs zemes palikušajiem skan atmiņu elēģija…
Dzimis Rēzeknes rajona Čornajas pagasta Sobolevas sādžā zemnieku piecu bērnu ģimenē kā jaunākais. Skolas gaitas uzsāka sešu gadu vecumā Kalnāju septiņgadīgajā skolā, pēc pāris gadiem zaudēja māti… 1958. gadā iestājās Rēzeknes mūzikas vidusskolā diriģēšanas specialitātē. 1963. gadā tika nozīmēts darbā uz Kaunatas vidusskolu par dziedāšanas skolotāju. Šajā laikā Kaunatas KN nodibināja un vadīja jaukto kori, pūtēju orķestri un estrādes ansambli. 1964. gadā iestājās Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Mūzikas pedagoģijas nodaļā.
Pēc konservatorijas sāka strādāt Rēzeknes rajona Maltas Sovhoztehnikumā par mūzikas pasniedzēju (vadīja jaukto kori, pūtēju orķestri, meiteņu vokālo ansambli, estrādes ansambli, pasniedzēju vīru vokālo ansambli, kā arī gatavoja kursu vakaru koncertprogrammas un vadīja muzikālo audzināšanu tehnikuma bērnudārzā). 1978./1979. mācību gadā Vladislava kungs strādāja Maltas 1. vidusskolā par muzikālo audzinātāju un meiteņu kora diriģentu. 1988. gadā sāka strādāt Rēzeknes pedagoģiskajā skolā par mūzikas pasniedzēju, reizē vadot pedagoģiskās skolas meiteņu kori.
1991. gadā pagasta padomes priekšsēdētājs Viktors Kancāns uzaicināja viņu dibināt Maltas mūzikas skolu, kuru būtībā Vladislava kungs ar savu uzstājību un neatlaidību radīja no nekā – gan saturiski, gan materiāli, iedvešot muzikālo elpu nolaistās telpās. 19 gadus bija šīs skolas direktors, vienlaikus vadot sovhoztehnikuma jaukto kori. Kopš 1994. gada un vairākas reizes pēc tam tika ievēlēts par Maltas pagasta padomes deputātu.
Dalība ar saviem koriem Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, Rēzeknes rajona Dziesmu un deju svētkos, vokālo ansambļu skatēs, tehnikuma Draudzības un Zemes svētkos utt. – tas viss ir Vladislava kunga profesionālais piepildījums. Dzīves piepildījums – divi dēli Normunds un Valdis, kā arī četri mazbērni, kuri visi ir saistīti ar mūzikas brīnišķīgo pasauli…
Mūzika aizveda arī pie dzīvesbiedres Smuidras Regžas, ar kuru apprecējās 1974. gadā un kura vēlāk bija mūzikas skolotāja Lūznavā un 18 gadus arī direktore. Daudz piepildītu dzīves gadu Vladislavs ar sievu Smuidru (1953–2023) aizvadīja sievas vecāku mājās Lūznavas pagasta Regžu sādžas “Priedītēs”, klausoties savas bišu dravas kora sanoņā…
***
“Man ir liels gandarījums – gan par izdarīto, par saviem bērniem, mazbērniem un kādreizējiem skolēniem, kas izvēlējušies mūzikas ceļu,” mūsu sarunā atzinās Vladislava kungs. Toreiz viņš pat ne ar dzirksteli, bet ar ugunskuru acīs stāstīja par sajūtu, kad diriģē kori un “šķiet, ka balsis iet līdzi”. Viņa diriģenta roku žests – to redzu joprojām. Manā atmiņā šis mūzikas caurstrāvotais cilvēks paliks prātā ar latgalisko vienkāršību un publikas “iekustinātspēju”. Pirms pāris gadiem pasākumā Maltas kultūras namā viņš viens pats tikai ar akordeonu rokās izgāja pilnās zāles priekšā un tik tiešām – pakļāva sev visus, jo katrs dziedāja līdzi dziesmu “Skaidra volūda”. Un visbeidzot – tieši pēc tikšanās ar Vladislava kungu sapratu, ka savus bērnus vēlos redzēt mūzikas skolā, un ar gadiem pārliecība par izvēles pareizību ir tikai stiprinājusies, jo viņš uzsvēra: “Kas mūzikas skolu beidzis, tas dzīvē ies labus ceļus! Jo te iemāca attieksmi, ietekmē attīstību, atbildību, veido gaumi.”
Jā, atceros arī diplomu kaudzīti (kopā 78), ko viņš atnesa uz interviju, bet tā nebija lielība, bet gan vēlme parādīt, cik daudzpusīgs var būt mūziķa ceļš, cik var izdarīt, ja mīli savu darbu un jomu. Katrs diploms atklāja viņa darbošanos un ieguldījumu: “Par kolektīva audzināšanu un mākslinieciskās pašdarbības un atpūtas organizēšanu”, “Par tautas dziesmas kopšanu”, “Par dziesmu un deju tradīciju saglabāšanu Latvijas laukos” utt.
Zinot par Vladislava kunga veselības likstām, bija skaidrs, ka smilšu pulkstenī laiks ir izmērīts. Tāpēc jo īpaši svarīgi bija viņam būt dēla ģimenē un pilnvērtīgi aizvadīt dzīves izskaņu. Viņš ļoti lepojās ar saviem dēliem un mazbērniem, viņu ģimenēm. Atceros, kā vienā reizē rādīju viņam videoierakstus ar mazbērnu uzstāšanos, kurā viņš nebija piedalījies. Lepnums un gandarījums bija viņa vārdos, ka “laikam nu manis naz kas jim tics”.
Katrai dzīves dienai sava nots. Māksla ir tās salikt kopā kā skanīgu dziesmu, kas rastu atbalsi cilvēku sirdīs. Vladislava kungs to prata un vienmēr rada spēku, lai dzīve skanētu par spīti visiem grūtumiem. Tuvinieki, draugi, daudzi viņa kolēģi, audzēkņi – mēs visi bez viņa nu jūtamies apsniguši, bet puteņu vēji vienmēr atgādinās mums šī mūzikas cilvēka skanošo stāstu. Mazliet elēģisku, kā jau visiem, bet tik pilnu ar patiesu mūzikas, cilvēku un dzīves mīlestību…
Izsakot patiesu līdzjūtīgu piederīgajiem un gaišās atmiņās Jūs paturot, Skaidrīte Svikša.
Vladislava Štekela izvadīšana notiks 15. janvārī plkst. 10.00 Rozentovas baznīcā, zemes klēpī viņš tiks guldīts Veczosnas kapsētā.
[{“src”:”https:\/\/rezeknesnovads.lv\/wp-content\/uploads\/2025\/01\/Vladislavs-Stekels-in-memoriam.png”,”type”:”image”,”opts”:{“text”:””,”thumb”:”https:\/\/rezeknesnovads.lv\/wp-content\/uploads\/2025\/01\/Vladislavs-Stekels-in-memoriam.png”}}]
