Maija Eliase (1924 –1991) kopš agras bērnības dzīvojusi ar mākslu piepildītā pasaulē. Viņas tēvs bija erudīts mākslas zinātnieks, vēsturnieks un pirmo četru Latvijas Saeimu deputāts Kristaps Eliass, tēva brālis – gleznotājs Ģederts Eliass, bet tēva māsa – mākslas zinātniece Maija Cielēna. Tieši tēvabrāļa vadībā ar diplomdarbu “Ābolu novākšana” 1949. gadā M. Eliase beigusi Mākslas akadēmijas Stājglezniecības nodaļu. Glezniecības vecmeistars Ģ. Eliass oficiālajā raksturojumā atzīst, ka Maija “izceļas ar skaidru, dzīvespriecīgu īstenības izjūtu, kuru tiecas atainot savos darbos ar reālisma iespējām. Glezno viegli, zīmē labi. Ir visas dotības izaugt par vērtīgu mākslinieku”.
Vērtējums bijis nekļūdīgs – turpmāk M. Eliase strādā gandrīz visos stājglezniecības žanros, kas pēc vairāk kā 30 gadus pēc mākslinieces aiziešanas mūžībā caurvij arī piemiņas izstādi. Tās ir lauku dzīves ainas, kas gleznotas, iedvesmojoties no Zemgales, tostarp Platones ainavām pie dzimtas mājām “Zīlēniem”. Lielu daļu M.Eliases radošās darbības sākuma posmā ieņem arī portrets. Māksliniece glezno savu ģimeni, kā arī Latvijas kultūras darbiniekus, kas vairumā gadījumu ir draugi, labi paziņas un domubiedri – Marģers Zariņš, Mirdza Ķempe, Ārija Elksne, Pēteris Pētersons ar dzīvesbiedri un daudzi citi. Tuva māksliniecei ir arī klusā daba, kurā visbiežāk izmantoti vienkārši sadzīves priekšmeti un trauku grupas.
Piemiņas izstādi muzejā papildina arī M. Eliases 80. un 90. gadu mijā tapušās gleznas. Kopš gleznotāja devās pie māsīcas, valodnieces un franču filoloģijas doktores Izabellas Cielēnas uz Stokholmu, viņas daiļradē ienāca gluži jauna, līdz šim viņai neraksturīga glezniecības valoda – abstrakcija. Šie M. Eliases mūža pēdējo gadu laikā tapušie darbi savulaik īpaši pārsteidza un iepriecināja viņas pēdējās personālistādes apmeklētājus Rīgā 1991. gadā. Savā atcerē māsīca I.Cielēna norāda: “Maija nu likās atradusi pati savu īpatnējo izteiksmes veidu, abstrahējot izraudzītos motīvus, lai jo tiešāk izteiktu savas izjūtas spēcīgā krāsu dinamismā. Jo spilgti tas parādījās darbos, kur Maija iemūžinājusi janvāra dienu vēsturiskos notikumus, kā “Barikāde”, “Bastejkalnā” un citus. Tur viņa apliecināja savu saistību ar šo nozīmīgo laikmetu, tā īstenojot sava skolotāja Ģederta Eliasa domu: ja gleznā nebūs ielikts paša mākslinieka gars, personīgās izjūtas, pārdzīvojumi, tā nespēs arī citos izsaukt emocionālus pārdzīvojumus, tai nebūs mākslas vērtības.”
Mākslinieces daudzveidīgo, smalkjūtīgo esību daiļradē aicināti iepazīt arī izstādes apmeklētāji. Būtiski, ka ieskatu M.Eliases dzīvē un radošajā darbībā papildina arī izstādē atklātā grāmata “Māksliniece Maija Eliase”. Mākslinieces dēlu finansēto grāmatu sastādījušas Ingrīda Burāne un Daiga Dunse, tekstu autore – mākslas zinātniece I.Burāne.
“Maijas Eliases gleznu tēlainajā viengabalainībā un specifikas loģikā ir tā mākslas izpratnes dzīvinošā, ārēji neuzkrītošā tradīcija, kura vienmēr stiprinājusi latviešu glezniecības ceļus un līdzsvarojusi, mīkstinājusi daudzus meklējumus un aizraušanās. Tādas glezniecības vērtības mēs dažreiz steigā nenovērtējam, kārtējo jaunatklājumu troksnis brīžiem pat aizsedz to. Taču ir zīmīgi, ka tieši šobrīd, pēc daudziem samudžinājumiem mūsu glezniecības attīstībā, mēs atkal atgriežamies pie stabilizējošām kvalitātēm mākslā. Un tajās ir arī Maijas Eliases talanta saknes,” vērtē I.Burāne, grāmatas priekšvārdā uzsverot: “.. cits stāstītājs veidotu citu vēstījumu, kārtotu savu redzējumu, tāpat kā katrs Maijas darbu skatītājs uztver, sajūt un saprot sev tuvāko un radniecīgāko. Tas arī ir nezūdošas, mūžīgas mākslas noslēpums un skaistums”.
Jāpiebilst, ka izstāde skatāma muzejā līdz 16. februārim. Grāmatu iespējams iegādāties muzeja kasē. Vairāk informācijas par muzeja darba laiku un ieejas biļešu cenām – mājaslapā www.jvmm.lv.
