Turpinot iesākto un stāstot par novadniekiem rubrikā “Apkaimju cilvēkstāsti”, janvārī ciemos aicinājām cienījamu mārupieti GUNTU LIELKĀJU, kura par Mārupi zina tik daudz, kā neviens cits, jo dzīvo šeit kopš dzimšanas, un kuras kaislība ir pētīt Mārupes novada vēsturi. Ar Guntas neizsīkstošo interesi, rūpību un enerģiju, vācot informāciju, arhīvos ir apkopoti fakti grāmatām par Mārupes novadu, tapuši vēstures izziņas maršruti par senajām mājām un ielām, informācija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru piemiņas stēlai, izstāde par Mārupes Kultūras nama (sākotnēji Aizsargu nams) vēsturi un daudz kas cits.
Kad aizvadītā gada nogalē Gunta bija ienākusi Tūrisma informācijas un amatu mājā ar milzīgu jaunatrastu senu karšu rulli, ko naski kopā sākām pētīt un runāt par dažādiem laikiem un jaunatklātiem faktiem, sapratām, ka ir pienācis laiks sarunai, lai uzzinātu par mūsu Guntiņu vairāk.
GUNTA LIELKĀJA
Dzīvesvieta: Mārupe
Profesija, nodarbošanās: fizikas, matemātikas un astronomijas skolotāja, tagad – Mārupes vēstures zinātāja un vecmāmiņa
– Vai Mārupes vēstures izzināšana bija tāds mērķtiecīgs solis?
– Tas tā vienkārši ir sanācis. Mani mazbērni ir jau sestā paaudze, kas dzīvo Mārupē. Laika gaitā, ģimenei šeit dzīvojot, veidojušies gan ļoti personīgi kontakti, kas atspoguļojas dzimtas kokā, gan tīri praktiski kontakti saimniekošanas ziņā. Kādreiz bijām ļoti maz iedzīvotāju. Saimnieki cits citu pazina un cits citam izpalīdzēja. Tāpat, kad mana mamma gāja Mārupes skolā, viņa pazina visus, kas mācījās no pirmās līdz sestajai klasei. Ne tā kā tagad, kad pat vienas klases ietvaros cilvēki viens otru nepazīst. Te pagājusi arī mana bērnība un jaunība. Mācījos 4. vidusskolā, kas šodien ir Angļu ģimnāzija, un mazākajās klasēs Atgāzenes skolā. Tolaik visur gāju ar kājām un zināju katru ieliņu un māju.
Salīdzinoši nesen devos apciemot dažus mārupiešus pensionārus uz Ģimnastikas ielas slimnīcu un nolēmu doties kājām – sanāca vesels pārgājiens, iegrimu atmiņās un pārdomās par to, kā šeit bija kādreiz, kur dzīvoja klasesbiedri, draugi un kā viss ir mainījies.
– Jūs esat pirmā no šīs rubrikas ietvaros intervētajiem, kas Mārupes novadā dzīvo kopš dzimšanas. Vai zināt, kad un kā jūsu ģimene šeit nonāca?
– Mans vecaistēvs uzskatīja, ka – vismaz viņam – vislabākā dzīve bijusi tieši cara laikos. Naudu bijis ļoti viegli nopelnīt. Jaunībā viņš dzīvoja Salacgrīvā, kur muižnieki maksāja ļoti labas algas. Tika būvēti dzelzceļi, un bija nepieciešamas špalas dzelzceļa sliedēm. Viņš strādāja mežā kopā ar savu tēvu. Muižniekam šis darbs bijis ienesīgs, un arī muižas kalpiem tajā laikā esot bijusi ļoti laba dzīve. Sešpadsmit gadu vecumā vectēvs mežā savainojās – viņam uzkrita koks, kas aizdzina gūžas kaulu līdz pat jostas vietai, un viena kāja kļuva īsāka par otru. Iepriekš viņš bija izdomājis kļūt par jūrnieku un mācīties Ainažu Jūras skolā. Ap 1899. gadu viņš pat bija sarunājis vietu būt par kuģa puiku un, atkūstot ledum, doties jūrā. Bet, tā kā notika šī nelaime, sapnis par ceļošanu pa jūru aizgāja secen. Bija jādomā kaut kas cits, un vectēvs izmācījās par kurpnieku.
Savukārt mana vecmamma ir cēlusies no Pērnavas Igaunijā. Viņas dzimtu esmu izpētījusi līdz pat 1720. gadam un ceļu, kā Midru dzimta nonāca Latvijas teritorijā.
Vecvecāki salaulājās kā pareizticīgie. Tas bija tāds ļoti interesants periods, kad ļoti daudz zemnieku pārgāja pareizticībā. Pēc tam, kad vectēvs apprecējās, viņš pievērsās zemkopībai. Lauku darbi bija tas, ko varēja darīt arī klibs būdams.
Tagadējā Mārupes teritorijā viņi nonāca 1912. gadā, kad mans vecaistēvs pārpirka rentes tiesības no iepriekšējā saimnieka, – man vēl ir saglabājusies zemes grāmata. Jau 1913. gadā piedzima mana mamma, tad 1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, un dzīve ļoti izmainījās.
Sākotnēji šeit bija tikai ielu nosaukumi. Mājas sāka kristīt divdesmito gadu beigās, proti, parādījās mājvārdi. Sākotnēji mūsu mājas nosaukums bija “Zālīši”, nosaukums tādā lībiešu manierē. Savukārt, kārtojot jau jaunos papīrus, nosaukums pārtapa par “Zālītes”.
“Zālīšu” mājas fotogrāfija, kas uzņemta aptuveni pirms 100 gadiem
– Tā kā jūs dzīvojat Mārupē kopš dzimšanas, varbūt varat pastāstīt, kā šeit bija senāk? Varbūt ir kādas spilgtas atmiņas?
– Dzīvoju tuvu pie pagasta mājas jeb tagadējās Mārupes novada pašvaldības ēkas, tādēļ zinu daudz stāstīt par pagasta vecākajiem, rakstvežiem un citiem slaveniem mārupiešiem. Pagasta māju sāka celt 1936. gadā un pabeidza 1942. gadā. Manas dzīves laikā šeit vienmēr bijusi pagasta māja.
Manā atmiņā spilgti palicis laiks, kad dibināja kolhozus, man bija kādi seši gadi, un tepat “Lieldzintaros” bija ierīkots kolhoza kantoris. Kā šodien atceros to lielo zāli un galdiņu, kas pārklāts ar sarkanu galdautu. Tur varēja atrast dažādus prospektiņus par veselību un visu ko citu. Ārpusē, kur griežas iekšā uz “Lieldzintariem”, bija ierakts stabs ar radio, kuru varēja dzirdēt arī no manas mājas. Tur visu dienu skanēja mūzika un tā laika propaganda, kuru es kā mazs bērns, protams, nesapratu.
Pagasta mājā pēc kara notika dziesmu svētku skates, jo tik liela telpa, kāda bija Mārupes zāle, nebija visā Rīgas rajonā. Te notika arī lauksaimniecības izstādes, kas laikam bija tāda Ulmaņa laika tradīcija. Tagadējā Mārupes Kultūras nama zālē bija katram kolhoziņam vai lauksaimniecības artelim iedalīta sava vietiņa. Pagalmā un teritorijā, kur šobrīd ir lielveikals “Rimi”, bija lopu aploki cūkām, govīm, vistām. Es kā bērns atceros, ka te tika atvestas tik milzīgas kāpostgalvas, kuras es šodien pat nevarētu apkampt, tādas šķirnes, šķiet, vairs neeksistē. Bija sapīti tādi lieli grozi no vītolu klūgām, kas bija pilni ar dažādiem dārzeņiem, salikti tādās piramīdās līdz pat griestiem pa izstādes perimetru. Izskatījās jau ļoti skaisti, bet pēc izstādes nekas projām netika vests. Tā kā mans vectēvs tajā laikā bija sagādnieks cūku fermā, tiku ņemta palīgā to visu novākt, un dārzeņi tika vesti cūkām.
Kad man bija jau kādi divpadsmit vai trīspadsmit gadi, tiku ņemta palīgā kolhoza darbā par grābēju. Kamēr viņš pļāva mistru cūkām, es to mistru jau biju sagrābusi kaudzītēs. Tad vectēvam ļoti ātri gāja to visu sakrāmēt vezumā un vest uz cūku kūti.
Vienubrīd viņš strādāja arī par zirgkopi, un tie zirgi bija jāved dzirdīt. Bija daži zirgi, kurus vectēvs man ļāva vest dzirdīt, jo zirgi jau ir dažādi – citi klausīgi, citi niķīgi vai gaisīgi. Viņš jau zināja, kurus es varu paņemt pie apaušiem, aizvest līdz spainim padzirdīt un atvest atpakaļ vietā un kuri ir tādi gaisīgāki. Gaisīgo vidū bija arī mūsu pašu ķēve, kuru kolhozs paņēma. Šo ķēvi mans vecaistēvs bija dabūjis pēc tam, kad pēc kara krievu zaldāti dzīvoja mūsu mājā. Kara laikā teju katrā mājā, kurai bija divas izejas, dzīvoja krievu karavīri. Viņš sarunāja ar krievu virsnieku, ka ķēve tiek atstāta mums. Viņai, kā jau armijas zirgam, ļoti patika skriet. Bērnībā arī es ar to ķēvi jāju, lai gan viņa bija grūti novaldāma.
Pirms kara mana mamma bija drēbniece, vēlāk arī strādāja kolhozā “Lieldzintaros”, darīja dažādus lauku darbus. Pēc tam viņa strādāja par pienvedēju, tad vietā, kur tagad atrodas Daugavas ielas garāžas, par degvielas un citu tehnikai nepieciešamu lietu dalītāju. Laikā, kad es jau studēju, mamma arī mani piesaistīja, lai es nogādātu degvielas pavadzīmes parakstīšanai priekšsēdētājam, kopā rēķinājām arī dažādas atskaites. Pati es skolas gados vasarās strādāju Upenieku dārzniecībā, kur bija ģimene, kuru izsūtīja uz Sibīriju, raku kartupeļus, stādīju kāpostus, kaplēju burkānus un darīju citus darbus.
– Kāda ir jūsu profesija un nodarbošanās?
– Kā jau lielai daļai cilvēku, viena lieta ir tas, ko tu esi mācījies, un pavisam cita, ko dzīvē dari. Es varu teikt, ka lielāko daļu dzīves esmu strādājusi par skolotāju – mācīju fiziku, matemātiku un astronomiju. Vienu brīdi strādāju skaitļošanas centrā un programmēju, bet man ļoti nepatika. Neesmu cilvēks, kurš var astoņas stundas sēdēt un programmēt. Tas, protams, bija kaut kas pavisam cits, ne tas, ko ar programmēšanu saprot šobrīd.
– Kur jūs esat mācījusies?
– Studēju Latvijas Universitātē fiziku un matemātiku.
– Visu laiku bijām pārliecināti, ka esat vēsturniece. Tātad vēstures pētīšana ir jūsu šā brīža aizraušanās?
– Tā nu ir sanācis.
– Ar ko Mārupe izceļas uz citu apkaimju fona?
– Lai arī te ir daudzstāvu mājas, Mārupē vēl ir saglabājusies tāda lauku sajūta. Ir palikuši tādi koku pudurīši un jūtams dabas tuvums. Te dzīvo ūbelītes un vēl visādi citi tādi jocīgi putniņi. Pirms kāda laika pie mūsu mājas kūts pusē dzīvoja arī pupuķi. Mums bija tāds krūkļu krūms ar sarkanām ogām, kas garšoja putniņiem, un mēdza pielaisties pilns krūms ar putniem. Atceros, ka reiz, kad pieskatīju mazmeitu, sēdējām ķēķī pie galda, dzērām kakao un uz palodzes nosēdās pupuķis, tad nu bija jāiet ar bērnu ārā lūkoties pupuķus.
Tas, ka te viss ir ļoti tuvu. Tuvu gan pilsēta, gan veikali, savā laikā teātris un visādas citādas izklaides.
– Kas jums šeit liek justies kā mājās?
– Cilvēki. Šeit ir radi un draugi, ar kuriem kopā ir pavadīta visa dzīve. Šeit ir mana ģimene.
Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra
