Lai godinātu ģimenes un laulības vērtības, 7. decembrī svinīgā ceremonijā Valmieras novada Dzimtsarakstu nodaļā sveikti novada Zelta pāri, kuri laulībā pavadījuši 50 kopdzīves gadus un 2024. gadā svinēja Zelta kāzu jubileju. Kopumā pasākumam pērn pieteicās 21 pāris no Valmieras novada, 15 no tiem sveikti svinīgajā norisē Dzimtsarakstu nodaļā, savukārt sešus pārus godināja viņu dzīvesvietā. Turpinām stāstīt par 2024. gadā sveikto pāru iepazīšanās un dzīvesstāstiem. Par pārējiem suminātajiem Zelta pāriem var lasīt 2024. gada decembra Valmieras novada pašvaldības informatīvajā izdevumā Nr. 12 (42).
Vilnis un Inese Kaģi
Vilnis, puisis no Rencēniem, un Valmieras meitene Inese mācījās vienā klasē Valmieras Viestura vidusskolā. Kad skola jau pabeigta, 1973. gadā abi nejauši satikušies, ejot pusdienās, saskatījās, parunājās, bet jau tad Inese novēroja, cik Vilnis, tikko atnācis no armijas, garš un stalts puisis kļuvis, tumšiem matiem. Sekoja aicinājums uz pusdienām, brauciens līdzi uz trasi skatīties motokrosu. 1974. gadā Vilnis nonāca slimnīcā, kur Inese viņu apciemoja ar pašas vārītu buljonu, un tā abu starpā sākās tuvāka draudzība.
Inese tajā laikā strādāja Valmieras pagastā, un tur arī 24. augustā reģistrēta abu laulība.
Par labu darbu uzņēmums Vilnim uzreiz pēc kāzām piešķīra istabiņu, bet pēc pusgada jaunā Kaģu ģimene pārvācās uz savu dzīvokli. Tajā laikā piedzima pirmais dēls.
Izaudzināti divi dēli, kuri abi ar ģimenēm plašājā pasaulē, viens dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs, otrs – Omānā. Ir pieci mazbērni, ar kuriem Vilnis un Inese sazinās attālināti, izmantojot mūsdienu komunikācijas iespējas.
Dzīvē gājis dažādi. Vilnim kā enerģētiķim bieži bijis jābrauc komandējumos. 1992. gadā Vilnis devās uz Vāciju darba meklējumos, un tā ārzemēs pavadīti 25 gadi. Inesei darba mūžs finanšu un ekonomikas sfērā. Kad, strādājot apdrošināšanas sabiedrībā, saņemts paaugstinājums, Inese 25 gadus nostrādāja Rīgā. Savulaik arī aktīvi vadījusi lekcijas studentiem. Vilnis no Vācijas atgriezās reizi divos, trijos mēnešos, līdz ar to abi satikās retāk.
Atzīmējot 25 gadus laulībā jeb Sudrabkāzas, abi prātojuši, vai sanāks nosvinēt arī Zelta kāzas, bet nu secina, ka laiks paskrējis nemanot. Abi aktīvi, sportiski, Vilnis jau no 16 gadu vecuma nodarbojās ar motosportu, šajā sportā iesaistīti arī abi dēli. Inesei savulaik padevusies škēpa mešana un lodes grūšana, Vilnis joprojām nodarbojas ar distanču slēpošanu.
2017. gadā abi atgriezās Valmierā nu jau savā mājā. Inese vasarā nodarbojās ar puķu audzēšanu, viss dārzs ir krāšņos peoniju, liliju un dienziežu ziedos. Inese atzīst, ka ir aktīva un emocionāla, turpretī Vilnis mierīgs, līdz ar to viens otru labi papildina.
Andris un Mārīte Teteri
Andris no Valmieras un Mārīte no Brenguļu pagasta iepazinās 1973. gadā kultūras nama ballē pēc kongresa. Jau tā laikā, kad bija pusdienu pārtraukums, Andris piesaistīja Mārītes uzmanību – skaists, jauns vīrietis ar lielām, zilām acīm. Ballē abi sadejojās, sakās draudzība. 24. augustā, kad bija apritējis apmēram gads pēc pirmās satikšanās, svinētas kāzas.
Abi jaunībā bija ļoti līdzīgi, bieži vien noturēti par brāli un māsu. Mārīte smej, ka viņai ir veicies, jo apprecēja vīru ar māju. Ir izaudzināti divi bērni – dēls un meita, pārim ir četri mazbērni – Andra un Mārītes prieks un acuraugs. Cik vien iespējams, ģimenē cits citam palīdz un atbalsta.
Gan jaunībā, gan arī tagad daudz ceļots. Kopā bijušu Itālijā, Holandē, pēdējais ceļojums visai Teteru ģimenei bija skaistajā Norvēģijā.
Mārītei pavisam neilgu brīdi darbs bijis skaitļošanas centrā, bet pēc tam 42 darba gadi aizvadīti Valmieras teātrī. Andrim darbs Valmieras autotransporta uzņēmumā nr. 17, bet pēc tam darbojies savā profesijā – galdnieks, un tas, ka Andrim ir zelta rokas, redzams arī viņu mājās. Gan iekšējā apdare, gan durvis, gan liela daļa mēbeļu ir Andra rokām radītas.
Mārīte atzīst, ka pēc aiziešanas pensijā ir ļoti pietrūcis teātris, tomēr nu jau cenšas izbaudīt brīvo laiku, gan apmeklējot koncertus kopā ar meitu, lasot grāmatas, gan vasarā rušinoties dārzā un siltumnīcā. Andrim arī ir zaļie pirkstiņi, viss, ko viņš iestāda, dod labu ražu. Vēl Andra hobijs ir biškopība. Abi priecājas un ir lepni par savu pilsētu – skaisto Valmieru.
Mārīte atzīst, ka lielu strīdu abu starpā kopdzīves laikā nav bijis, sīkumi ir sīkumi. Nekad nav bijusi doma par šķiršanos vai atziņa, ka ietu slikti. Nav dzīvots leiputrijā, bet daudz ir strādāts. Cilvēks ir jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Mārīte ir sabiedriska, šiverīga, bet Andris vairāk piezemēts, un pretpoli pievelkas.
Viesturs un Valentīna Priedīši
Viesturs un Valentīna iepazinās jau 1967. gadā ballē Mazsalacā, kad Valentīnas draudzene, kuras paziņu lokā bija arī Viesturs, abus iepazīstināja. Viesturu iesauca armijā, un tiklīdz viņš pārnāca mājās, abi reģistrēja laulību, tas notika 1974. gada 12. oktobrī. Kāzas nebija lielas, bet sirsnīgas, ģimenes un tuvāko draugu klātbūtnē.
Viesturs kolhozā Mazsalacā 23 gadus nostrādāja par traktoristu. Pēc tam ģimene pārvācās uz Matīšiem, tur abi ar sievu sāka darbu cūku fermā.
Matīšos dzīve rit savā mājā, kur viena puse pieder Viesturam un Valentīnai, bet otra puse abu vecākajam dēlam. Prieks par diviem izaudzinātiem dēliem, diviem mazdēliem un vienu mazmazmeitiņu.
Viestura hobijs ir mūzika, ilgus gadus spēlējis Mazsalacas orķestrī. Šobrīd jātur rūpe par māju un dārzu, ir siltumnīca, kurā var redzēt Viestura zaļo pirkstiņu veikumu. Tāpat Viesturs piestrādā Matīšos veikalā “Top”. Viņš atzīst, ka dzīve nav rožu dārzs, tāpēc svarīgi, ka abi mācās viens otram pielāgoties, saprast un piedot, tā kopā nodzīvoti jau 50 gadi laulībā.
Ikdienā virtuvē šiverējas abi uz maiņām. Viens otru mīļi sauc par Opīti un Omīti. Svētkos ģimene cenšas sanākt kopā,kad bērni un mazbērni savā dzīvē, Viesturs un Valentīna labprāt izbauda divvientulību viens otra sabiedrībā.
Viesturs saka: “Esmu laimīgākais cilvēks, ka esmu saticis savu Valentīnu.”
Jānis un Valentīna Bīriņi
Jānis ir no Valmieras, bet Valentīna – no Madonas puses. Uz Valmieru atbraukusi, lai mācītos toreizējā Valmieras 36. arodskolā, pēc kā absolvēšanas sākusi strādāt Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā. Abu ceļi krustojās 1973. gada sākumā – Valentīna ar draudzeni vārda dienā, 30. janvārī, aizgājušas uz klubu, kur Jānis viņu uzaicinājis uz deju, un tā arī sākās kopīgais stāsts. 1974. gada 30. martā reģistrēta laulība, kāzas svinētas divas dienas. Jaunā ģimene iesākumā dzīvoja pie Jāņa ģimenes laukos.
Valentīnai darbs Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā, pēc tam – Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijā, kur kā tehniskā darbiniece nostrādāja 26 gadus. Jānim gandrīz viss darba mūžs pavadīts ceļu un tiltu būves uzņēmumā “8 CBR”.
Lai arī dzīves laikā ir bijuši ļoti sāpīgi brīži, tie laulības dzīvi ir rūdījuši un ģimenes saites stiprinājuši. Valentīnai un Jānim ir astoņi bērni un kupls mazbērnu pulciņš – 15 mazbērni, kurus lolot un mīlēt.
Pensijas gados laiks paiet atpūtā, piemēram, ceļojot. Valentīna auklē mazbērnus, Jānim hobijs ir sporta pārraižu vērošana. Valentīna gandrīz 20 gadus dziedājusi Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Valmieras Sv. Sīmaņa draudzes korī.
Apaļās jubilejās, kā arī Jāņos un Ziemassvētkos visa lielā ģimene sanāk kopā Latvijā, Valmierā. Ikdienā pāris viens par otru ļoti rūpējas. Mīlestībai robežu nav, to jūt arī ģimenes locekļi, kuri jau daudzus gadus dzīvo ārvalstīs.
Abi saka, ka nav tāds īpašs laulības noslēpums, tāpat kā citās ģimenēs, arī viņi kādreiz pastrīdas, bet tad atkal samīļojas un dzīvo tālāk.
Ģimene ir atbildība, solījums, kas jātur, atzīst Zelta pāris Jānis un Valentīna Bīriņi.
Māris un Ņina Bluķi
Rūjienieša Māra un bērzainietes Ņinas pirmā tikšanās bija 1972. gada februārī ballē Valmierā. Abus iepazīstināja kopīga draudzene. Pēc divu gadu draudzības Ņinas vecāku mājās Māris viņu bildināja, un 1974. gada 7. martā svinētas lielas, lustīgas kāzas. Abi ir no kuplām ģimenēm. Kopdzīvi iesāka no mazumiņa, jo par visu bija jāgādā pašiem.
Pēc kāzām pāris dzīvoja kopmītnēs, tad viņiem piešķirta istabiņa, pamazām jau ievīta sava ģimenes ligzdiņa. Mārim darbs bija Ceļa daļā, Ņinai – sabiedriskajā ēdināšanā, bet, tā kā tur darbs sākās ļoti agri, ģimenei kļūstot kuplākai, Ņina sāka strādāt labības produktu kombinātā. Ņina arī 18 gadus strādājusi sirdsdarbu – aprūpējusi cilvēkus, kuriem šāda palīdzība ļoti nepieciešama.
Mārim un Ņinai ir četras meitas, liels prieks par četrām mazmeitām un diviem mazdēliem. Abi ļoti lepojas ar saviem bērniem – visi čakli strādā un arī tur rūpi par vecākiem. Divas meitas ar ģimenēm dzīvo ārzemēs, Māris ar Ņinu viņus apciemo, tāpat bērni brauc ciemos arī uz Latviju. Meitas ļoti rūpējas, lai vecāki apskatītu pasauli – katru gadu ceļojums uz citu vietu.
Abu hobijs ir dārzkopība un mežkopība. Savulaik turēta rūpe arī par lopiņiem. Šobrīd apsaimnieko 4h zemes, apsildāmā siltumnīcā izaudzē visu, lai pietiek ģimenei un vēl paliek pāri arī tirgošanai. Abi ir aktīvi, un veselība arī turas.
Ņina atzīst, ka katru gadu iemācās ko jaunu – kā labāk, kā pareizāk, kā izdevīgāk, un zināšanas nodod bērniem, mazbērniem.
Svarīgākais ir sapratne, atbildība, cieņa un uzticēšanās vienam pret otru un pret visu apkārtējo.
No sirds vēlreiz sveicam un lepojamies ar visiem Valmieras novada Zelta pāriem!
