Dziļās sērās paziņojam, ka 2025. gada 19. janvārī 93 gadu vecumā mūžībā devusies Aizkraukles novada Goda pilsone, ilggadēja Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja direktore Regīna Paukšte.
Regīna Paukšte (dzimusi Lasinska) pasaulē nāca 1931. gada 27. maijā Kacēnu pagastā Latvijas brīvvalsts Robežsardzes dienesta robežsarga ģimenē. Skolas gaitas uzsākusi Pušmucovas pamatskolā, vēlāk mācījusies Daugavpils vidusskolā un 1958. gadā ar izcilību absolvējusi Daugavpils Valsts pedagoģijas institūta Literatūras un vēstures fakultāti.
Regīna Paukšte aizvadījusi garu, radošu darba mūžu muzeju nozarē ‒ 19 gadus Daugavpils novadpētniecības muzejā kā zinātniskā līdzstrādniece un direktore (1959.‒1972.), un no 1973. gada uzsākusi vadīt Jēkabpils muzeja filiāli Koknesē, izveidojot to par patstāvīgu muzeju, kas 1989. gadā ieguva mājvietu Aizkraukles pilsētā “Kalna Ziedu” viensētā un šobrīd ir Aizkraukles novada Vēstures un mākslas muzejs. Pateicoties Regīnas Paukštes mērķtiecībai, apbrīnojamām darba spējām un neatlaidībai, pētot, vācot un apkopojot novada vēstures liecības, muzeja krājumā šodien ir ap 90 000 krājuma vienību un muzejam izveidots spēcīgs pamats šodienas attīstībai. Regīna Paukšte bija muzeja direktore 33 gadus un savās atmiņās raksta: “Aizkraukles muzejs “Kalna Ziedos”, izaudzis no viensētas pamestības un postažas, ir un paliek garīgā mantojuma, novada vēstures glabātuve un lepnums.”
Paralēli darbam Aizkraukles muzejā daudzi kolēģi atceras Regīnas dedzīgo iesaisti, veidojot aktieru brāļu Amtmaņu muzeju Valles pagasta “Zvanītāju Bukās” un komponista P. Barisona mājā Staburaga pagasta “Skudrās”, kā arī no sirds iedvesmojot sabiedrību un amatpersonas vēstures un kultūras mantojuma saglabāšanā.
Pateicībā par ieguldījumu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā 1997. gadā Regīnai Paukštei piešķirts pašvaldības augstākais apbalvojums – Goda pilsoņa nosaukums.
Izsakām līdzjūtību Regīnas Paukštes ģimenei – bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem, kā arī bijušajiem kolēģiem un draugiem, kas skumst par viņas aiziešanu.
Regīnas Paukštes dzīves devīze bija: “Ceļa grūtības uzvar ejošais!”. Viņas ceļš nu ved citā saulē, bet atstātās pēdas šajā saulē ir un būs daudzu citu ceļu sākums.
