Pušmucovas Jaunavas Marijas pasludināšanas Romas katoļu baznīca ar mūra žogu un vārtiem ir reģiona nozīmes arhitektūras piemineklis, valsts aizsardzības Nr. 9158. Baznīca atrodas Pušmucovā, Ludzas novadā.
Jau 2024. gada augustā informējām sabiedrību, ka ir veikta Pušmucovas katoļu baznīcas arhitektoniski mākslinieciskā inventarizācija, piesaistot finansējumu no Valsts Kultūrkapitāla fonda, tikai tad vēl nebija pieejams viss izpētes materiāls. Draudze arhitektoniski māksliniecisko izpēti pieteica, lai, balstoties uz pamatotu vēsturiskās izpētes materiālu, varētu plānot baznīcas ēkas uzturēšanas darbus, atbilstoši kultūras mantojuma saglabāšanas prasībām.
Pušmucovas Jaunavas Marijas pasludināšanas Romas katoļu draudze pastāvīgi rūpējas par savu dievnamu, uzturot ēku, ērģeles un interjeru labā kārtībā. 2023. gadā draudze bija nolēmusi veikt sienu krāsojuma atjaunošanu, un pēc darbu atļaujas vērsās Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē, taču tās saņemšanai bija nepieciešama papildus informācija – veicamo darbu programma ar aprakstu par sienu stāvokli un bojājumiem, vai plānotais krāsojums būs tāds, kāds bijis vēsturiski vai analogs esošajam. Tas nozīmēja, ka darbu veikšanas pamatojumam un krāsojuma sistēmas noteikšanai, t.sk. lokālām kontrolzondāžām tomēr vajadzēja profesionālāku pieeju, un tāpēc bija nepieciešama arhitektoniski mākslinieciskā inventarizācija.
No vēstures zināms, ka klasicisma formās celtās mūra baznīcas būvniecību 1850. gadā uzsāka Pušmucovas muižas īpašnieks Dominiks Parako (izcilā itāļu arhitekta Paracco mazdēls), jau 1852. gadā dievnams tika iesvētīts. Drīz tas kļuva par šauru un 1874./1876. gadā baznīcai pie rietumu fasādes piebūvēja priekštelpu, ieejas portālu, saglabājot atbilstoši plāna konfigurāciju. Baznīcas iekārtu veido trīs altāri ar mūrētiem retabliem, koka kancele, ērģeles, kā arī biktssoli un draudzes zāles soli.
Divdesmitajā gadsimtā ēka piedzīvoja gan pārbūves, gan remontus. 1930. gadā uzlikts cinkota skārda jumts. 1968. gadā visa baznīca atkal remontēta un krāsota. Zināms, ka apjomīgi remontdarbi un iekštelpu krāsošana veikta arī 20.gs. 80.-to gadu sākumā un sienu un griestu krāsošana jau šī gadsimta sākumā. Kā redzams, draudze visos laikos ir centusies rūpēties par savu baznīcu.
Baznīcas arhitektoniski mākslinieciskās inventarizācijas nolūkiem tika veikta vēsturisko materiālu, t.sk. vēsturisku fotogrāfiju apzināšanas darbs, interjera apdares (sienas, grīdas), iekārtas (kancele, altāra retabli, biktssoli u.c.) un būvgaldniecības izstrādājumu (logi, durvis u.c.) hronoloģijas noskaidrošana, lokālas krāsojuma kontrolzondāžas vēsturisko apdares slāņu saglabātības noskaidrošana, vēsturiski vērtīgu apdares slāņu fiksācija. Visās zondāžās izvērtēti vēsturiskie uzslāņojumi un zondāžu rezultāti fotografēti un dokumentēti.
Pētnieku komandai izdevies fiksēt arhitektoniski un mākslinieciski nozīmīgos būvelementus, izzināt interjeru vēsturisko apdari, slāņus un hronoloģiskās nianses. Noskaidrots, ka draudze baznīcas pastāvēšanas laikā ir bijusi cītīgi aprūpēta – gan krāsota un pārkrāsota, gan tīrīta un mazgāta, ka par daudz ko tagad varam spriest tikai no vēsturiskām fotogrāfijām, kas iekļautas arī izpētes materiālā. Taču daudz vēl ir arī saglabājies, par ko liecina arhitektoniski mākslinieciskās inventarizācijas secinājumu slēdzienā apkopotais:
„Neskatoties uz daļēju oriģinālu logu zudumu, baznīca saglabājusi augstu autentiskumu. Īpaši atzīmējama kopējā apjoma un fasāžu arhitektūra, kā arī baznīcas zāles grīdas segums, interjers un iekārta, kas būtu nepārveidoti saglabājami turpmākajā baznīcas ekspluatācijas laikā.
Tā kā vēsturiskie apdares slāņu koloristika konstatēta tikai būvgaldniecības izstrādājumiem (iekšdurvis u.c.), bet pārējā telpā praktiski nav nosakāma, veicot sienu un griestu apdares remontdarbus zālē, iespējams izvēlēties mūsdienu priekšstatam atbilstošu tonālo risinājumu, bet altāriem kā variantu izskatīt kādu no konstatētajiem dekoratīvā krāsojuma veidiem ar marmorizējumu (krāsojums redzams vēsturiskajās fotogrāfijās un arhitektoniski mākslinieciskās izpētes procesā), un turpmākajos remontos ir būtiski saudzēt dekoratīvā krāsojuma slāņus, nenotīrot virsmas līdz pamatnei. Kādu no izvēlētajiem altāru krāsojuma fragmentiem iespējams restaurēt un saglabāt to eksponētu kā informatīvu un autentisku apdares liecību.”
Darba rezultātā sagatavotie secinājumi un rekomendācijas ļaus pamatoti plānot baznīcas nozīmīgumam atbilstošus saglabāšanas un atjaunošanas pasākumus, piesaistot darbu plānošanā, programmas izstrādē un darbu realizēšanā kompetentus un jomā pieredzējušus speciālistus. Līdz ar to darbs baznīcas sakārtošanā turpināsies un sabiedrība par turpmākajām aktivitātēm tiks informēta.
Arhitektoniski māksliniecisko inventarizāciju veica Latvijā zināmi un pieredzējuši vēsturisku ēku pētnieki – SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa” speciālisti – izpētes grupas vadītāja – arhitekte, izpētes vecmeistare Daiga Lēvalde ar komandu – restauratoriem arhitektoniski mākslinieciskās izpētes specialitātē – Ruta Taurena, Ieva Liepa, arī restauratores, mākslas zinātnieces Vija Strupule un Eva Rotčenkova.
Izpēti nodrošināja Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējums, Pušmucovas Romas katoļu draudze, kā arī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Latgales reģiona inspektoru atbalsts.
