Viņas zelts ir prasme atrast pavedienu, kurā savijas zināšanas un kopā būšana. To viņa uztausta murskulī, kur sapinies no senčiem dotais ar apgūto, ieraudzīto un sajusto. Pavediens katram sakārtojas savos rakstos un ritmos līdz šim nepieredzētā veidā. Līdzīgi kā pirkstu nospiedumi, kur izvijies pavediens atklāj stāstu, kas unikāls šajā pasaulē.
17.novembrī Valmieras novada pašvaldības apbalvojumu “Valmieras novada Goda pilsonis” par mūža ieguldījumu tautas lietišķās mākslas tradīciju saglabāšanā un popularizēšanā saņēma tekstilmāksliniece Gaļina Birkava.
“Esmu lauku meitene no Zemgales. Vienmēr esmu gribējusi radīt kaut ko pati. Iespējams, ka to ietekmēja padomju laika grūtības – jauna kleitiņa bija tikai sapnis. Radi ieteica mācīties šuvēju skolā Rīgā, lai varu pēc iespējas ātrāk sākt strādāt un pelnīt iztiku. Bet man gribējās kaut ko vairāk. Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola (tolaik – Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola, dibināta 1928. gadā), augstākās raudzes skola, tolaik ar piecu gadu amatu prasmes apgūšanas, kā arī mākslas skolas programmu bija izaicinājums. Ar iztikšanu bija trūcīgi, bet mamma, dzimusi, augusi Rīgā, bet pēc izsūtījuma nonākusi laukos, man vēlēja gaišāku nākotni, bezgalīgu mīlestību un ticību maniem sasniegumiem, tāpēc uzdrošinājāmies mēģināt. Lietišķajos iestāšanās konkurss bija liels. Īsti neatceros, kāpēc tieši Aušanas nodaļa, bet konkursu izturēju. Uzskatu, ka tas ir mans veiksmes stāsts, jo nokļuvu citā pasaulē, kas lielā mērā ietekmēja arī manu kā cilvēka izaugsmi, ne tikai profesionāļa. Māksla, inteliģence, nacionālās apziņas stiprināšana, brīnišķīgi pedagogi, direktors, kuri ievirzīja gan tautas lietišķajā mākslā, gan mākslā kopumā un amata prasmē. Svarīgs pienesums bija skolas bibliotēka, kas man bija kā otrās mājas, pasaules un mākslas uzskati man dzima un veidojās šajā vidē. Tā bija otra labākā grāmatu krātuve pēc Latvijas Mākslas akadēmijas. Mācījāmies sešas dienas nedēļā, arī sestdienās, tajos laikos tāda bija darba nedēļa,” stāsta Gaļina Birkava.
Pēc mākslinieks – meistars diploma iegūšanas jaunie speciālisti uzzināja, kur katrs tiks nosūtīts, lai sāktu darba attiecības. “1971. gada augustā ierados Valmierā, sāku strādāt par tekstila dizaineri Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā. Rūpnieciskā māksla – tā dēvēju savu darbu. Te nodibināju ģimeni, arī vīrs 40 gadus nostrādāja rūpnīcā par elektrokrāšņu operatoru, meitas izauga, tagad viņām savas ģimenes. 25 gadus radošā darbā pie dekoratīvajiem audumiem, jaunu struktūru un tekstilzīmējumu veidošana, ko ik mēnesi vajadzēja apstiprināt rūpnīcas mākslinieciski – tehniskajā padomē, tad Rīgā republikas mākslinieciskajā padomē un divas reizes gadā arī plašāk. Mums ar kolēģēm tie bija radošie komandējumi. Manā pārziņā bija apmēram 120 stelles. Kad 1996. gadā pārtrauca stikla šķiedras dekoratīvo audumu ražošanu, man piedāvāja turpināt darbu kā rūpnīcas reklāmas dizainerei. Tas man bija kaut kas jauns, bet tādējādi arī ļoti interesanti – apguvu reklāmas principus un mārketinga būtību, mācījos, kā gatavot reklāmas prospektus un pārzināt tipogrāfijas lietas, apguvu datorzinības, tostarp arī izstāžu ekspozīciju gatavošanu un stendu noformēšanu, bija vēl citi pienākumi, radošie komandējumi. Tie bija septiņi radoši un trauksmes pilni darba gadi. 2001. gada rudenī man piedāvāja vadīt Tautas lietišķās mākslas studiju “Valmiera”, ap to laiku kļuva arī skaidrs, ka, turpinoties uzņēmuma reorganizācijai, pēc diviem gadiem tāda štata vieta kā mākslinieks/ dizainers vairs nebūs, jo šādus pakalpojumus izpildīs reklāmas firmas. Gūto pieredzi varēju labi izmantot turpmākajā darbā. Tā sākās mani vadošie un radošie darbi tautas mākslas druvā.”
Gaļina Birkava stāsta, ka nekad nav vēlējusies būt vadītāja vai skolotāja, darbs ar cilvēkiem pat nedaudz mulsinājis: “Viens ir strādāt ar saviem projektiem, bet tad radās jautājums – kā ar studijas dalībniecēm sapratīšos, jo jāņem vērā viņu vēlmes, noskaņojums, jāpakārto savs darbs. Man bija svarīgi apzināties, vai un ko varu dot šiem cilvēkiem. Tiklīdz uz to paskatījos no šādas puses, attieksme mainījās. Uzskatu, ka kopā mums izdevās ļoti labi. Tādējādi no 2003. līdz 2007. gadam studēju Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mājturības – pedagoģijas nodaļā nepilna laika studijās.” Studiju laikā bija arī aktivitātes biedrībā “Latviešu Lauku sieviešu apvienība” (2005.–2011.). Ar Eiropas Savienības projekta atbalstu Gaļina Birkava darbojās programmā “Par lauku sieviešu mājamatniecības attīstību un komercdarbības veicināšanu” (2005.–2007.), pieredzi gūstot arī pārrobežu valstu sadraudzības un pieredzes apmaiņas braucienos, pārstāvot Vidzemes reģionu. 2006. gadā tika realizēts valsts pasūtījums “Kā latvieši NATO cimdus adīja 2006”, iniciatīvas dalībniekiem kopā noadot 4000 cimdu pāru.
Māksliniece vadījusi Tautas lietišķās mākslas studijas Valmierā, Rencēnos, Mazsalacā, kā arī tekstilklasi Alojas Mūzikas un mākslas skolā (2015.–2023.). “Amatu prasmju uzturēšana un tālāknodošana ir ļoti svarīga. Man ir liels prieks, ka tas notiek ne vien pilsētās, bet arī pagastu centros. Tur mēs esam vairāk kā kopas, pulciņi, cilvēku nav daudz, bet tiem, kuri ir, ir svarīgi, ka tas notiek viņa pagastā, un atdeva ir ļoti laba – dalībniekiem ir interese un motivācija. Aušana nav viegla. Ir jābūt pacietīgam. Vispirms sākam visu apgūt tehniski, iepazīstam stelles, aušanas procesu un valodu, tikai tad tehniskie zīmējumi, lai cilvēks izprot, kā zīmētais izskatīsies audumā un kāds būs rezultāts, jāpazīst aužamais materiāls, pēc gada dalībnieks jau pats var sākt radīt savu rakstu un veikt kvalitatīvu darinājumu. Ja būs tīri šķīrieni un stingras malas, būs labs audums, ir daudz tehnisku lietu, ko apgūt. Ja stelles iekārto pareizi, tad aužot var gavilēt.”
Gaļina Birkava stāsta, ka tekstils lieliski iederas mūsdienu dizainos, piemēram, telpu interjerā, mājas tekstilā, pirts lietās, apģērbu modelēšanā un, par ko mēs mazāk zinām, viedajos audumos, ko plaši izmanto tehniskām vajadzībām, bet tas jau cits stāsts. “Strādājot ar jauniešiem, esmu sapratusi, ka viņiem svarīgs ir interesants uzdevums un ātrs galarezultāts. Turklāt viņi saprot, ka tā nav tikai “meiteņu darbošanās”, jo tas ir arī tehniski interesants process – pedāļi jāmin, jāatrod sev ērts veids atspoles slidināšanai cauri šķīrienam. Galva, rokas un kājas jādarbina secīgi, process notiek. Apgūstot dažādas tehnikas, piemēram, tos pašus dreļļus modelējot ar atsevišķiem raksta fragmentiem un izmantojot jaunās paaudzes materiālus, var radīt mūsdienīgu audumu. Vienā tehnikā var saskatīt daudz iespēju.”
Uz jautājumu, kāds tekstildarbs raksturotu Valmieru, māksliniece atbild, ka pilsēta ir dinamiska, kurā labi sadzīvo industrija, sports, māksla, kultūra un kā maza oāze – pilsētas senatne Gaujas krastā. “Valmierai veltītu dekoratīvu audeklu grupu, austu ietonētā linā ar zelta vai sudraba elementiem ažūra tehnikā, kā ilūzija. Es mīlu šo pilsētu, kurā dzīvoju.” Savukārt, ja būtu jāauž audums, kas raksturotu viņu pašu, Gaļina saka, ka vēlētos noaust apģērba audumu latviešu pelēkajos vai zaļganajos toņos. Tirkīzzaļa lina kleita ir vēlmju saraksta augšgalā, šobrīd gan noslodzes dēļ esot kā teicienā par kurpnieku bez kurpēm.
Māksliniece labprāt atpūšas vienatnē, lasot grāmatas un skatoties filmas, apmeklējot teātra izrādes, kas liek padomāt, mūziku klausoties tā brīža noskaņojumam atbilstošu, ciemojas pie tuviniekiem. Lielākais iedvesmas avots ir ceļošana un dabas baudīšana.
Par to, kādām īpašībām jāpiemīt labam meistaram, Gaļina atbild, ka ļoti svarīga ir precizitāte, pacietība, ļaušanās procesam un uzdrīkstēšanās radīt kaut ko pilnīgi jaunu.
Jautāta, kas māksliniecei ir lepošanās vērts, Gaļina atbild: “Man svarīgi, lai runā mans darbs, lai vispirms to un tikai pēc tam iepazīst mani. Lepojos ar savām audējām, redzu, kādas viņām ir rokas – lielākajai daļai sastrādātas, tostarp grūtos lauku darbus pieredzējušas. Bet kādus smalkus un brīnišķīgus darbus rada šīs rokas! Aušana un adīšana, kopā būšana palīdz arī sakārtot domas, iegūt jaunas atziņas, ieraudzīt, ko katrs spējam, kā dzīvojam vai atpūšamies.” Gaļina pati iekārto studiju dalībnieku darbu izstādes, uzsverot, ka ir svarīgi palepoties.
Gaļina Birkava ir tekstilmāksliniece, meistare, šobrīd vada Tautas lietišķās mākslas studiju “Mazsalaca” (no 2015. gada) un lietišķās mākslas studiju “Rencēni” (no 2004. gada), pirms tam vadījusi Tautas lietišķās mākslas studiju “Valmiera” (2001.–2013.). Studijas ir Dziesmu un Deju svētku kolektīvi. Viņa Latvijā ir viena no pieredzes bagātākajām šajā jomā, ar viņas rokām tapuši daudzu deju kolektīvu un koru vimpeļi, tostarp Valmieras novada jaunais ģerbonis (vimpelis). 2023. gadā Tautas lietišķās mākslas studijai “Mazsalaca” apritēja 50. gadskārta. Studijas darbību un panākumus raksturo dalība izstādēs, paliekošas vērtības, meistarīgas audējas, prasmīgas adītājas. Studijas darbība virzījusies līdz tādai meistarībai, ka rokdarbnieču devums – Mazsalacas rakstaino dubultcimdu darināšanas prasme – ierakstīta Nemateriālā kultūras mantojuma Nacionālajā sarakstā, kas rokdarbniecēm un meistariem uzliek atbildību un pienākumu uzturēt šo prasmi un veidot jauno ataudzi.
Video Uģis Brālēns
