Ludzas pilsētas un tās apkārtnes ainavas ir gleznojuši gan profesionāli mākslinieki, gan amatieri, daudziem no viņiem savos darbos ir izdevies atainot neaprakstāmo sniegotās Latgales mazpilsētas burvību. Līdz februāra beigām Ludzas Novadpētniecības muzejā skatāma izstāde no muzeja krājuma “Ziemas skati”. Tajā aplūkojami desmit autoru darbi, kuru vidū ir gan pazīstami mākslinieki, gan amatieri. Katrs no eksponētajiem māksliniekiem, neatkarīgi no viņa sasniegumiem mākslā, caur sava talanta prizmu mēģinājis nodot skatītājiem ziemīgās Latgales ainavas skaistumu un savdabību.
Maz zināma autora darbs
Visvecākā izstādē aplūkojamā eļļas krāsām gleznotā glezna “Lauku māja. Ziemas skats” tapusi 20. gs. sākumā. Tās autors ir Ignats Plokšts (1893–1938) – mūsu paaudzei nezināms mākslinieks. Dzimis Daugavpils apriņķī, pēc izglītības – būvtehniķis, Ludzas novadā zināms ar to, ka kopā ar arhitektu Bruno Leilandu 1928. gadā vadīja Ludzas tautas nama celtniecības darbus (pēc arhitekta P. Pavlova projekta), no 1926. gada līdz 1928. gadam kopā ar arhitektu B. Leilandu vadīja Ludzas apriņķa slimnīcas būvniecību. Šī ir vienīgā mākslinieka glezna, kas glabājas muzeja krājumā. To muzejam 2023. gadā dāvinājusi I. Plokšta mazmeita Ņina Tetere, kā piemiņu par savu vectēvu – 20. gs. sākuma Ludzas apriņķa pārvaldes celtniecības un ugunsdrošības pārraudzības speciālistu. Diemžēl smaga slimība neļāva Ignatam Plokštam pilnībā realizēt savu māksliniecisko talantu. 1938. gada 22. februārī 43 gadu vecumā viņš devās mūžībā un ir apbedīts Ludzas katoļu kapos.
Izcilā akvarelista Ludzas ziemas ainavas
Cita izstādē eksponētā autora darbs – akvarelis “Ludza” – radīts salīdzinoši nesen – 2015. gadā. Tā autors Vladislavs Paurs (1948–2019) ir izcils Latvijas akvareļglezniecības pārstāvis. Viņa darbi glabājas daudzos muzejos, kā arī privātkolekcijās Latvijā un Eiropā. Izstādē aplūkojami divi viņa akvareļi.
Ludza – mana lielā mīlestība
Pāvela Kravcova (1931–1992) glezna “Sniegotā Ludza” ir mākslinieka atzīšanās mīlestībā dzimtajai pilsētai un reizē arī himna dabai. P. Kravcovs dzimis un uzaudzis Ludzā. Dzimtajā pilsētā māksliniekam bija īpaši iemīļotas vietas, kuras viņš iemūžinājis savos darbos, tās visas saistītas ar Mazo Ludzas ezeru. Neapšaubāmi, paši emocionāli piesātinātākie darbi tapuši šī ezera krastā, to vidū arī glezna “Sniegotā Ludza”. Vienkārši un saprotami, un reizē arī emocionāli tieši attēlota aukstā ziemas diena. Spilgta, auksta saule nemaz nesilda. Visur valda sniegs un sals. Ledus ir sastindzinājis Mazā Ludzas ezera ūdeņus, balts sniegs noklājis mazo, zemo mājeļu jumtus. Apkārt viss šķiet nedzīvs un apledojis, tikai pareizticīgo baznīcas torņu smailes pretējā ezera krastā ieurbjas aukstajās, pelēcīgajās debesīs. Skatītāji gandrīz fiziski izjūt neizturamo, visu ķermeni caurstrāvojušo aukstumu. Šķiet, pat gaiss ir sasalis, viss sasalis, nav nekādas kustības. Bet pilsēta dzīvo. Dzīve rit mazo koka mājiņu iekšienē, kur ļaudis, glābjoties no aukstuma, kurina krāsnis. Mākslinieks tieši atspoguļojis mierpilnas dzīves sajūtu, kas tik raksturīga mazpilsētas dzīvei, kur cilvēks pilnībā saplūst ar dabu.
Mazā Ludzas ezera krastā vēl aizvien stāv tā māja, kurā dzīvoja Kravcovu ģimene. Pāvels Kravcovs – cilvēks ar neparastu likteni. Deviņu gadu vecumā viņš zaudēja māti. Smalkā, jūtīgā mākslinieka dvēsele asi atsaucās uz to laimīgo laiku, kas pavadīts kopā ar mammu dzimtajā mājā Mazā Ludzas ezera krastā. Ezera ainavas skaistums un laimīgie bērnības mirkļi mākslinieka pasaules uztverē ir cieši saplūduši kopā. Iespējams, tāpēc viņš Mazo Ludzas ezeru uzskatīja par savu veiksmes simbolu. Ciemojoties Ludzā, Pāvels Kravcovs vienmēr apmeklēja ezera krastu, bet, dodoties prom no pilsētas, iemeta ūdenī dažas monētas. Kā teica viņš pats – tas uz atgriešanos. Viņš vienmēr pieturējās pie šīs tradīcijas, tikai pēdējā dzīves gadā, viesojoties Ludzā, apstākļu sakritības dēļ aizmirsa iemest monētu. Jau esot stacijā, Pāvels Kravcovs atcerējās, ka nav aizgājis līdz ezeram un ļoti uztraucās. Viņa sieva Tamāra, kas bija kopā ar viņu, mierināja mākslinieku ar vārdiem: “Nekas, iemetīsi nākamreiz”. Bet nākamā reize tā arī nepienāca.
Māksla kā hobijs
Ludzānietes Lidijas Ziemeles (1958) darbi ir optimisma un bērnišķīga naivuma caurstrāvoti. Pat mākslinieces ziemas ainavas gleznotas spilgtos, sulīgos krāsu toņos un raida pozitīvu impulsu. Kļūt par mākslinieci bija Lidijas jaunības dienu sapnis, tomēr savu pirmo gleznu “Pelnrušķīte” viņa radīja jau brieduma gados. Kādā brīdī Lidija sajuta nepārvaramu vēlmi izteikties, atklāt savu pasaules redzējumu caur mākslu. Tā dzima jauns L. Ziemeles hobijs – gleznošana. Sākot ar 2004. gadu, deviņu gadu garumā tapušas 100 gleznas. 2013. gadā Ludzas Novadpētniecības muzejā tika atklāta Lidijas Ziemeles personālizstāde “Cerība”.
Iedvesmas avots – Latgales daba
Izstādē skatāma Balvu mākslinieces Annas Murašovas (1954) glezna “Ludza ziemā”. Iedvesma radīt šo darbu mākslinieci pārņēma kādā saulainā ziemas dienā, lūkojoties uz Mazā Ludzas ezera skaisto apkārtni, kur pretējā krastā cēli stāv Ludzas Romas katoļu dievnams. Pateicoties milzīgajam radošajam potenciālam, enerģijai, vēlmei radīt un, protams, talantam A. Murašova dažu mēnešu laikā var uzgleznot aptuveni 50 gleznas. Lai to realizētu, māksliniecei nepieciešama tikai otiņa, kartons, eļļas krāsas un iedvesma. Annu iedvesmo Latgales daba jebkurā gadalaikā. A. Murašovas gleznas ir kolorītas un atmiņā paliekošas. Tās var redzēt ne tikai muzeja izstāžu zālē, Annas darbi regulāri redzami Lielajā Latgaļu tirgū, kas notiek Ludzas pilskalnā, izkārtoti pie pašām pils mūru drupām. Anna ir dzimusi Balvu novada Lazdukalna pagasta Pelnupē. Pēc vidusskolas absolvēšanas mācījusies Rēzeknes Mākslas skolā, beigusi Valmieras skaitļojamo mašīnu operatoru skolu, bet mākslas prasmes apguvusi Valmieras akadēmijas Mākslas studijā. A. Murašova strādājusi par mākslinieci–noformētāju vairākās Balvu novada iestādēs.
Spilgtais un daudzšķautņainais mākslinieka talants
Ludzas Livonijas ordeņa pilsdrupas jau izsenis kļuvušas par pilsētas vizītkarti. Daudzi mākslinieki savos darbos ir izmantojuši šo simbolu. Šis viduslaiku kultūrvēsturiskais piemineklis iespaidojis arī ludzānieti Artūru Timoškinu (1955–2023). Izstādē aplūkojama mākslinieka glezna “Ludzas pilskalns”. Autors savā darbā attēlojis pilsētas ielu ar apsnigušiem namiem un dārziem, kas omulīgi izkārtojušies pilskalna pakājē. Citadeles mūru sienas draudīgi paceļas virs pilsētas namiem, atgādinot par to īpašnieku – krustnešu kādreizējo varenību. A. Timoškina mākslinieciskais talants ir spilgts un daudzšķautņains, bet ludzānieši viņu vairāk atceras kā tēlnieku. Mazā Ludzas ezera krasta promenādē izvietotas vairākas viņa veidotas koka skulptūras, kas tapušas uz tur kādreiz augušu, bet jau nozāģētu koku stumbriem. Pilsētniekus un tūristus sveic Neptūns, nāriņa, zivs un citi jūras iemītnieki. Šī raksta tapšanas laikā muzeja kolekcija tika papildināta ar vēl dažiem A. Timoškina darbiem. Ludzānietis Krišjānis Naruševičs uzdāvināja muzejam divas gleznas un sava talantīgā drauga pašportretu.
Mākslinieciskās dotības pilsētas labā
Izstādē skatāma arī Ludzas mākslinieka Viktora Vaskāna (1921–1988) glezna “Ziemas ainava”. Uz audekla ar eļļas krāsām mākslinieks attēlojis mežu ar varenām apsnigušām eglēm un bērziem. Meža mieru traucē vien slēpotāju stāvi, kas mundri slīd pa slēpju atstātām sliedēm. Glezna tapusi 1960. gadā pašā autora mākslinieciskā talanta plaukumā. V. Vaskāns dzimis Ludzas rajona Mērdzenes pagasta Kausiniekos. Beidzis Bulduru sovhoztehnikumu, no 1956. gada V. Vaskāns strādāja Ludzas komunālajā uzņēmumā, kur savas mākslinieka dotības pielietojis, veidojot un labiekārtojot pilsētas zaļo zonu. Pateicoties ilggadējam V. Vaskāna darbam, Ludzas pilsētas parks ieguva savu mūsdienīgo izskatu un kļuva par pilsētnieku iemīļotu atpūtas vietu.
Dārgie mākslas cienītāji, aicinām jūs apmeklēt izstādi “Ziemas skati”, kas būs skatāma līdz februāra beigām. Izstādē aplūkojami arī darbi, kuru autori ir tādi pazīstami mākslinieki kā A. Kūkojs, S. Kreics, H. Heislers un V. Kalvāns.
