Rozes dienā, kas veltīta Starptautiskajai sieviešu solidaritātes dienai un notika 8. martā Valmieras Integrētajā bibliotēkā, par izcilu, godprātīgu un pašaizliedzīgu darbu vietējās sabiedrības labā Valmieras Zonta kluba Atzinības rakstu un metālmākslinieka Andra Dukura darināto unikālo rozi saņēma Valmieras teātra aktrise Inese Ramute.
“Manuprāt, stipru sievieti raksturo spēja apvienot pienākumus un darīt tos pēc labākās sirdsapziņas, nepazaudējot sevi. Domāju, ka stipro sieviešu ir daudz, bet visas nav ieraudzītas. Nav ieraudzītas tādā ziņā, ka viņas nav publiskas personas. Apkārtējie, protams, redz un jūt, ko viņas dara un kāda tam ir nozīme, bet šīs sievietes vienkārši dzīvo un, iespējams, pat nezina, ka ir stipras. Kāds no šiem stāstiem tiek vairāk izcelts, kāds ne, domāju, ka šādas sievietes ir pašpietiekamas. Vai es esmu? Protams, priecājos par apbalvojumu, tas ir vēl viens atgādinājums novērtēt to, kas dots, bet to noteikti ir pelnījušas vēl daudz citas sievietes. Valmieras teātrī ir daudz stipru sieviešu, piemēram, aktrise Māra Mennika. Viņa spēlē lielas lomas, saņem lielas balvas un ir mamma trīs bērniem. Vēl iedvesmojošas sievietes, manuprāt, ir Vaira Vīķe-Freiberga, Sandra Kalniete, Dzintra Geka-Vaska un vēl citas. Taču noteikti gribu teikt, ka ne tikai publiska atzinība to nosaka. Kādreiz, skatoties raidījumu “Province”, domāju, vai cilvēki apzinās, cik daudz viņa dara. Kā to vispār var paspēt?! Audzina bērnus, strādā, vēl auž, ada, dzied koros un dejo,” stāsta Inese Ramute.
“Inese Ramute (1955) ir dzimusi Rīgā, bet kopš Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes aktieru un režisoru kursa beigšanas (1978) ir Valmieras teātra aktrise. No Māras Ķimeles vadītā Valmieras teātra aktieru kursa, ko beigusi Inese, Valmieras teātrī joprojām strādā vēl tikai divi Ineses Ramutes kursa biedri – Aigars Vilims un Januss Johansons, kuriem klāt skaitāma arī Dace Everss, kas iekļāvās šajā kursā, un viņi visi četri veido vienu no talantīgākajām un spēcīgākajām šīs paaudzes kopām Latvijā. No Māras Ķimeles Inesei, tāpat kā pārējiem trim, joprojām nerimstoša neapmierinātība ar sevi un interese darboties ļoti daudz sfērās ārpus teātra, un spēja turēt teātri pirmajā vietā, neraugoties ne uz ko,” vēstīts Valmieras teātra tīmekļvietnē. Par ceļu līdz aktrises profesijai Inese Ramute stāsta: “Tas bija, kad pirmajā, otrajā klasē mācījos Umurgas skolā. Uz Umurgu bieži brauca Valmieras teātris, un tās bija pirmās profesionāla teātra izrādes, ko skatījos. Atceros izrādes “Mērnieku laiki”, “Zvejnieka dēls”, “Kāzu diena” un vēl citas. Daudzus aktierus, kurus redzēju izrādēs kā bērns, pēc vairākiem gadiem satiku, kad pati sāku strādāt Valmieras teātrī. Tolaik domāju, ka aktrises ir skaistas, brīnišķīgos tērpos, domāju, ka šajā kategorijā krītu cauri. Biju izdomājusi, ka varētu studēt scenogrāfiju, pēdējos divos vidusskolas gados, kad jau mācījos Rīgā, piedalījos Latvijas Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos. Paldies Dieviņam, ka pār mani nāca apskaidrība, ka nekāds Ilmārs Blumbergs vai Andris Freibergs no manis nesanāks. Bet par studēšanu aktieros bija laba sajūta, nezinu, kāpēc tā, bet jutu, ka mani uzņems, kaut gan konkurss bija liels – 14 meitenes uz vienu vietu. Citas jomas mani īsti nav interesējušas, varbūt žurnālistika. Bet, šķiet, no bērnības prātā spilgti palikušas tieši izrādes pieaugušajiem, bērnu izrādes atmiņā ir kā tāds viens murskulis. Vēl šodien atceros, kur sēdēju Dailes teātrī, kad, mācoties 4. klasē, bijām uz Pētera Pētersona izrādi “Uguns un nakts”. Iespējams, ka tagad, skatoties Valmieras teātra izrādes, līdzīgas domas ir citiem jauniem cilvēkiem. Teātra direktore Evita Ašeradena ir stāstījusi, kā 1982. gadā no Cesvaines skolas braukuši uz Valmieru skatīties izrādi “Sprīdītis”. Tad es spēlēju Lienīti, tagad – vecomāti.”
Viena no Ineses Ramutes darbības sfērām ir arī pedagoģija – viņa rada pirmo patieso priekšstatu par aktiera profesiju daudziem jauniem cilvēkiem. “Darbojos arī Valmieras Viestura vidusskolā kopā ar skolēnu teātra vadītāju Robertu Segliņu. Viņš ir pedagogs pēc aicinājuma un dara svētīgu darbu – teātra klasē jaunieši ne tikai mācās spēlēt, viņi dodas uz izstādēm, teātriem, gūst dažādus iespaidus. 10. klasē veidojam izrādes bērniem, tās daudz nāk skatīties dažādu bērnudārzu bērni. 11. klasē ir izrāde pieaugušajiem, piemēram, šogad “Pērs Gints”. 12. klasē taisām Žetona izrādi. Darbs ar jauniešiem nav grūts, tas ir ļoti labs. Tas ir labais vecums, jo viņi ir gribējuši nākt uz teātra klasi. Nezinu, kā būtu strādāt ar pusaudžiem, tas, manuprāt, ir grūtākais vecums skolotājiem un arī bērniem. It kā vēl ir bērns, bet vairs tā īsti nejūtas, no otras puses, apkārtējā vide saka, lai aug lielāks, bet iekšēji vēl gribas būt bērnam.”
Jautāta par iespēju ar teātri uzrunāt sieviešu auditoriju, Inese Ramute uzsver, ka negribētu nodalīt sieviešu un vīriešu auditorijas. Taču izrāde “Izdzīvošanas piezīmes” runā par sievieti kara situācijā. “Tas ir stāsts par 1945. gadu un paralēli par Krievijas sākto karu Ukrainā mūsdienās, sievietei meklējot atbalstu, raustot durvis Eiropas gaiteņos, viņa izmisīgi runā, ka piedzīvotais atgriežas. Ir kāds, kurš uzklausa, kāds izliekas nedzirdam, kāds tiešām nedzird. Tā ir loma, ar kuru varu uzrunāt sievietes. Bet negribu nošķirt vīriešu un sieviešu pasauli, jo tās nav atdalāmas. Nedomāju, ka sievietēm liegta iespēja ieņemt augstus amatus. Turklāt ne vienmēr visu nosaka augsti amati. Stipra sieviete ir, ja jūtas piepildīta, ar daudz ko tiek galā, atrod laiku sev. Par sevi to vienmēr nevaru teikt, piemēram, šodien – nospēlēju izrādi, skriešu mājās, suns jāizved ārā, jāuztaisa vīram un sunim ēst, vakarā ir mēģinājums, mājās remonts iesākts. Bet svarīgākais, lai nepazūd dzīves garša. Gadu skaitu mēs nevaram izmainīt, bet savu attieksmi gan.”
Par to, kas ir sievišķība, Inese Ramute saka: “Manuprāt, sievišķība piemīt tām sievietēm, kuras māk sevi labi pasniegt ar minimāliem līdzekļiem. Un ne vienmēr ir runa par to, kas mugurā, bet drīzāk tā ir attieksme. Arī spēja psiholoģiski izprast vīrieti, sevi.”
Rozes dienu, kas Valmierā notika jau 19. reizi, rīko Valmieras Zonta klubs. Rozes dienā Atzinības rakstu saņem izcila sieviete par nozīmīgu ieguldījumu sabiedrības labā.
Jāpiemin, ka Rozes dienā tiek vākti līdzekļi stipendijai (administrē nodibinājums “Vītolu fonds”) talantīgai, sekmīgai un sabiedriski aktīvai skolas absolventei no maznodrošinātas ģimenes pirmā gada augstskolas studijām Latvijā.
Zonta International ir starptautiska nevalstiska organizācija ar vairāk nekā 100 gadu pieredzi dzimumu līdztiesības jautājumos. Tās misija ir padarīt pasauli labāku sievietēm un meitenēm. Zonta International galvenie mērķi ir veicināt sieviešu līdztiesību, izskaust vardarbību pret sievietēm un uzlabot pieeju izglītībai. Organizācija apvieno vairāk nekā 26 000 dalībnieču visā pasaulē un ir pārstāvēta 64 valstīs. Zonta International ir vispārējais konsultatīvais statuss Apvienoto Nāciju Organizācijā, un tā ir pārstāvēta Eiropas Padomes Starptautisko NVO konferencē.
1993.gadā Zonta International uzsāka darbību Latvijā. Šobrīd Latvijā ir četri Zonta klubi: Valmierā, Rīgā, Jelgavā un Ogrē. Tie apvieno vairāk nekā 50 dalībnieces.
Zontu vīzija ir pasaule, kurā ikviens atzīst sieviešu tiesības kā cilvēktiesības un kurā katrai sievietei ir iespēja pilnībā īstenot savu potenciālu. Lai to sasniegtu, Zonta International sniedz finansiālu atbalstu vairākiem cilvēktiesību un dzimumu līdztiesības projektiem, visbiežāk sadarbībā ar dažādām ANO aģentūrām. Projekti veicina sieviešu pieeju veselības aprūpei un izglītībai un uzlabo viņu ekonomisko situāciju. Zontas atbalsta arī tādus projektus, kuru mērķis ir izskaust vardarbību dzimuma dēļ, bērnu laulības un cilvēku tirdzniecību.
Zonta International ir senas tradīcijas atbalstīt meitenes un sievietes, piešķirot stipendijas studijām jomās, kurās sievietes ir nepietiekami pārstāvētas.
Valmieras Zonta klubs dibināts 2002. gadā.
Titulbilde. Neliela daļa no Rozes dienas apbalvojuma saņēmējām – (no kreisās) māksliniece Anita Jansone-Zirnīte, Valmieras tehnikuma direktore Vineta Melngārša, Valmieras teātra aktrise Inese Ramute, Valmieras Gaujas krasta vidusskolas – attīstības centra surdopedagoģe Uldze Strazdiņa, režisore Dzintra Geka-Vaska, Valmieras novada pašvaldības Projektu vadības nodaļas vadītāja Maija Zālamane.
Foto autors: Valmieras Integrētā bibliotēka
