1949. gada 25. marta notikumi tiek pieminēti kā vieni no skumjākajiem un drūmākajiem notikumiem valsts vēsturē – tieši tad norisinājās masveida deportācijas, padomju varai no Latvijas teritorijas izvedot vairāk nekā 40 tūkstošus iedzīvotāju, tostarp arī Gunta ģimeni.
Gunta Bidera dzimtā vieta ir Straupe. Viņa ģimenei 1949. gada 25. martā tika dotas 15 minūtes, lai sakopotu būtiskāko un dotos uz Amatas staciju, kur viņus jau gaidīja lopu vagons. Izsūtīšanas pamats – latviešu nacionālisti. Tolaik Guntim bija deviņi gadi. Gunta ģimene līdz Tomskai 47. vagonā pavadīja divas nedēļas.
Guntis atminas skarbos apstākļos, kādos nācies dzīvot – gan slimību izplatīšanos, masalu dēļ nonākot pat slimnīcā, gan necilvēcisko attieksmi. Tā, piemēram, zaldāti ņirgājoties nav ļāvuši doties pie mucām, kurās bija svaigais ūdens, bet tikai pie tā, kas ir sastāvējies.
1956. gada rudenī atnāca atļauja, ka var doties uz Latvijas teritoriju. Atgriešanos viņiem izdevās īstenot 1957. gada 1. aprīlī.
Guntis savu dzīvi galvenokārt pavadījis, strādājot par elektroatslēdznieku, bet brīvajā laikā vēl joprojām aizraujas ar grāmatu lasīšanu. 1974. gadā iegādājās īpašumu Siguldā, bet no 2001. gada šeit dzīvo pastāvīgi.
1949. gada 25. marts ir diena, kad no savām mājām un dzimtenes svešumā tika aizvesti daudzi tūkstoši latviešu. Liela daļa no viņiem, tostarp bērni, sievietes un sirmgalvji, Latvijā vairs neatgriezās – daļa novārga un aizgāja bojā koncentrācijas nometnēs, daļa palika uz mūžiem Sibīrijā. Šajā dienā deportēja vairāk nekā 40 000 cilvēku.
Stāsts fiksēts 10.12.2024.
