1949. gada 25. marta notikumi tiek pieminēti kā vieni no skumjākajiem un drūmākajiem notikumiem valsts vēsturē – tieši tad norisinājās masveida deportācijas, padomju varai no Latvijas teritorijas izvedot vairāk nekā 40 tūkstošus iedzīvotāju, tostarp arī Vijas ģimeni.
Vija Blūmiņa dzimusi 1953. gada decembrī izsūtīto ģimenē Tālajos Austrumos – Amūras apgabala Zejas rajona Ovsjankas ciemā. Vijas vecāki satikušies izsūtījumā. Māte strādājusi ēdnīcā, kur iepazinusies ar Vijas tēvu – šoferi un bitenieka palīgu.
Viena no spilgtākajām Vijas atmiņām, esot izsūtījumā, ir diena, kad piedzima viena no viņas māsām. Mātei dzemdības notikušas mājas, bet Vija tikmēr sēdējusi uz lievenīša ar saulespuķu galvu klēpī un dzirdējusi, kā iekštelpās pasaulē nāk māsiņa.
Vijas ģimene izsūtījumā pavadīja no 1949. gada 25. marta līdz 1956. gada decembrim, atgriežoties Latvijas teritorijā, kad Vijai bija trīs gadi.
Vijas ģimene apmetusies Allažos, bet pastāvīgi sākusi dzīvot Siguldā 1982. gadā, kad apprecējusies un uzsākuši šeit ģimenes dzīvi. Pēc institūta Vija strādājusi kā pediatre, bet vēlāk specializējusies kā rehabilatogs gan tā laika Krimuldas bērnu sanatorijā, gan Siguldas slimnīcā. Tagad Vija ir pelnītā atpūtā un velta laiku hobijiem – iepriekš dejojusi senioru deju kolektīvā, bet šobrīd atgriezusies pie mīlestības pret dziesmu, piedaloties senioru korī “Gāle”.
1949. gada 25. marts ir diena, kad no savām mājām un dzimtenes svešumā tika aizvesti daudzi tūkstoši latviešu. Liela daļa no viņiem, tostarp bērni, sievietes un sirmgalvji, Latvijā vairs neatgriezās – daļa novārga un aizgāja bojā koncentrācijas nometnēs, daļa palika uz mūžiem Sibīrijā. Šajā dienā deportēja vairāk nekā 40 000 cilvēku.
Stāsts fiksēts 10.12.2024.
