Latviešu tautas gars nav salaužams – to ir apliecinājusi mūsu vēsture, tostarp viena no drūmākajām tās lappusēm – 1949. gada 25. marta deportācijas. Šī nežēlīgā izsūtīšana bija brutāls mēģinājums iznīcināt Latvijas tautu un tās garu, salauzt pretošanās gribu un izdzēst nacionālo identitāti. Taču, par spīti visām ciešanām, latvieši nepadevās. Viņi saglabāja cerību, ticību un mīlestību pret savu dzimteni. Tie, kuri atgriezās, atgriezās vēl stiprāki un ar vēl lielāku apņēmību sargāt savu valsti un tās brīvību.
1949. gada martā Latvijas mājās ielauzās šauteņu laidņu skaņa un smagi zābaki, kas sita durvīs, pamodinot cilvēkus no miera. Viņi nekad nevarēja iedomāties, ka šie brīži kļūs par vienu no traģiskākajām viņu dzīves atmiņām. 342 ģimenes – 1696 cilvēki tika deportēti no Viļakas apriņķa, izdzīti no savām dzimtajām mājām un aizvesti uz Sibīriju un citiem attāliem PSRS reģioniem.
Lai pārdomātu un godinātu vēstures traģiskās lappuses, arī vairākās Balvu novada vietās tika godināta deportēto piemiņa. Balvos, pie pieminekļa Abrenes apriņķa komunistiskā genocīda upuriem, atceres brīdī klātesošos uzrunāja Balvu evaņģēliski luteriskās baznīcas prāvests Mārtiņš Vaickovskis: “Šodien mēs atceramies savu vēsturi, atceramies tos, kurus izsūtīja. Ko tad izsūtīja? Tos labākos, tos čaklākos, to strādīgākos un godīgākos, tāpēc, ka baidījās no viņiem. Ko mēs šodien varam mācīties no tā visa? Mēs mācamies, ka ļaunums šajā grēku pasaulē ir klātesošs. Lai arī šķiet, ka tas citreiz snauž, cilvēki apkārt ir labi, mums nekas nesāp, un tomēr – ļaunums var pielavīties arī mūsu dzīvēs – gan personīgi, gan kā nācijai kopumā. Mēs šobrīd dzīvojam vēstures krustcelēs, daudz kas saka priekšā, ka var notikt pārmaiņas. Mums jātic nākotnei un labām pārmaiņām.”
Ar sāpju un pārdzīvojumu atmiņām tika aizdegtas sveces un nolikti ziedi arī pie bijušās Vecumu dzelzceļa stacijas. Vēsturisko notikumu pieminēt bija ieradušies gan izsūtīto ģimeņu locekļi, gan Balvu novada pašvaldības pārstāvji, kā arī Viļakas vidusskolas skolēni un pedagogi. Pēc piemiņas brīža izsūtījumā dzimušie tikās atmiņu pēcpusdienā ar Viļakas vidusskolas novadpētniecības pulciņu, kurā tika iepazīta deportāciju vēsture un uzklausīti skaudrie stāsti par tā laika piedzīvoto.
Pa vēstures pēdām devās arī Stacijas pamatskolas un citu novada skolu izglītojamie. No dažādām vietām viņi simboliski gāja pa dzelzceļa sliedēm, lai kopīgi satiktos pie bijušās dzelzceļa stacijas “Balvi” – vietā, kur pirms 76 gadiem padomju vara saveda kopā nežēlīgi no dzimtajām mājām izrautos cilvēkus un aizveda tālajā, nezināmajā ceļā.
Atceres pasākumā ”Pa dzelzceļa sliedēm” pie piemiņas akmens komunistiskā režīma upuriem Balvu stacijā Balvu novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietniece Sandra Kapteine sacīja: “Manas paaudzes cilvēkam, paldies Dievam, stāstus par karu ir nācies dzirdēt no vecvecākiem, lasīt vēstures lappusēs vai skatīt filmu ainās. Šodien, lai arī ik pa brīdim sirdī iezogas skumjas, gribas teikt, cik mēs tomēr varam būt laimīgi. Mēs šovakar iesim mājās, mums būs silta istaba, maize galdā un pats galvenais – brīvas debesis virs galvas. Cik ļoti to visu gribās turēt, saudzēt un sargāt, vēl jo vairāk, ka redzam un dzirdam ziņas, kas notiek Ukrainā. Šodien, lai visiem, varbūt nedaudz ar skumju pieskaņu, tāds mierīgs noskaņojums. Mēs dzīvojam brīvā Latvijā, mums ir sava valsts un sava valoda.”
Latvijas Politiski represēto apvienības Balvu nodaļas vadītāja Ārija Tihomirova, uzrunājot klātesošos, dalījās atmiņās par Sibīriju un aicināja jaunāko paaudzi pētīt vēsturi, izzināt savus dzimtas kokus, jo tieši viņi būs tie, kas aizstāvēs mūsu Latviju.
Arhīvos viss bija skaisti uzrakstīts – it kā siltas pusdienas ceļā, it kā ērti vagoni, lai nākotnē nevarētu nosodīt šo genocīdu. Bet realitātē viss bija citādi – lopu vagoni, ne silta ēdiena, ne ūdens, un mirušos vienkārši izsvieda pa vagona durvīm, atstājot viņus bez kapa vietas. Kad nonācām galamērķī, mūs izvietoja no zemes un salmu celtās būdās – vienā istabā ar krievu krāsni pa vidu, kur mūsu ģimene dzīvoja kopā ar vēl divām latviešu ģimenēm. Apkārt tikai stepe, ne malkas, ne siltuma. Kurinājām ar salmiem un kūts mēsliem. Ar māsu gājām pa ciema ceļiem, lasījām govs pļekas, lai būtu ar ko iekurināt krāsni. Es nesūdzos. Mums nebija ne radio, ne televizora, bet vecāki visu brīvo laiku pavadīja ar mums, bērniem. Tētis pats izgatavoja dambretes figūras, mācīja spēlēt. Četru gadu vecumā es jau brīvi lasīju un rēķināju. Es gribu jums teikt – nekas nav garantēts. Jebkurā brīdī jūs varat nonākt tajā pašā situācijā, kurā bijām mēs. Viss ir atkarīgs no jums – vai būsiet gatavi aizstāvēt Latviju, savu dzimteni, vai pietiekami mīlēsiet savu valsti,” sacīja Ārija Tihomirova, kura Omskas apgabalā Sibīrijā nonāca vien divu gadu vecumā.
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas atceres brīdis notika arī Rugājos, pie piemiņas akmens Rugāju skvērā, kur pulcējās Rugāju vidusskolas skolēni, pedagogi un iedzīvotāji, lai ar klusuma brīdi, ziediem un gaišu sveces liesmiņu godinātu tos, kuru dzīvēm un likteņiem šīs deportācijas atstāja dziļu sāpju un pārdzīvojumu zīmi.
Mēs atceramies. Mēs pieminam. Mēs neaizmirstam.
