Pieminot 1949. gada 25. martā uz Sibīriju izsūtītos iedzīvotājus, Aizkraukles novadā daudzviet notika komunistiskā genocīda upuru atceres pasākumi.
25. marts ir latviešu tautas sāpju diena. Toreiz lopu vagonos uz Sibīriju tika izsūtīti 42 300 Latvijas iedzīvotāju, arī no Aizkraukles novada teritorijas. Lai tautas atmiņā saglabātu to dienu notikumus un pieminētu izsūtītos, ik gadu šajā datumā piemiņas vietās pulcējas gan to dienu aculiecinieki, politiski represētie, gan skolu jaunatne.
Aizkraukles pagastā svinīgs atceres pasākums norisinājās pie piemiņas akmens “Tiem, kas nepārnāca”. Tajā piedalījās Aizkraukles novada pašvaldības, Kultūras pārvaldes, izglītības iestāžu, Latvijas Politiski represēto apvienības Aizkraukles nodaļas un Zemessardzes 55. kājnieku bataljona pārstāvji. Novada pašvaldību pārstāvēja novada domes priekšsēdētājs Leons Līdums, viņa vietnieks Andris Zālītis, Komunikācijas nodaļas vadītājs Arvis Upīts, Aizkraukles pilsētas un pagasta pārvaldnieks Aigars Zīmelis, piedalījās arī deputāti Zane Romanova un Anita Ostrovska.
Skaudro laiku savās atmiņās glabā politiski represēto apvienības Aizkraukles nodaļas priekšsēdētājs Jānis Krievs, kurš uzrunāja klātesošos. Viņa klātbūtne un dzīvesstāsts ir apliecinājums tam, cik svarīgs ir miers, skaidras debesis un stabila politiskā situācija.
Aizkraukles pagasta sākumskolas audzēkņi kopā ar saviem pedagogiem Janīnu Zolotorenko un Artūru Zemnieku izpildīja skaņdarbus “Daugaviņa puto balti” un “Vij, Dieviņi, zelta viju”, bet Aizkraukles Mūzikas skolas pedagogi Līga Butāne un Artūrs Zemnieks atskaņoja dziesmu “Atmostas Baltija”, kuru dziedāja Emīlija Zemniece, un daļa klātesošo dziesmas piedziedājumu dziedāja līdzi. Piemiņas vietā sagūla klātesošo atnestie ziedi un tika iedegtas sveces.
Daudzevā svinīgais atceres pasākums tradicionāli notika pie piemiņas akmens stacijas laukumā. Daudzevas Saieta nama vadītāja Rudīte Nāzare dalījās atmiņās par laiku pirms 25 gadiem, kad nesen bija sākusi darba gaitas kultūras jomā. Viņai, pavisam jaunai darbiniecei, kas bija nostrādājusi nedaudz vairāk par gadu un bija jau noorganizējusi divus atceres pasākumus, toreiz licies, ka šādi piemiņas pasākumi notiek gadu no gada, un tajos neko jaunu nav iespējams pateikt, tādēļ tikusi izlikta afiša ar aicinājumu iedzīvotājiem visas dienas garumā doties pie piemiņas akmens un nolikt ziedus politiski represēto piemiņai. Daudzevas iedzīvotājs Alfreds Baiba, kurš pats ir cietis komunistiskā režīma represijās un ticis izsūtīts uz Sibīriju, toreiz bija ļoti sašutis un pārmeta vēstures nezināšanu. Rudīte Nāzare toreiz atvainojusies, afiša tikusi uzzīmēta no jauna, piemiņas pasākums noticis, un kopš tā laika jau 25 gadus katru pavasari 25. martā un katru vasaru 14. jūnijā pie Daudzevas piemiņas akmens notiek svinīgs pasākums politiski represēto atcerei.
“Dzīvoju un skolā mācījos laikā, kad par izsūtīšanām neviens nerunāja. Mums mācīja citādu vēsturi. Sākot strādāt par kultūras darbinieci, zināju vēstures faktus par izsūtīšanām, taču man, pavisam jaunai, ikgadēju atceres pasākumu rīkošana nelikās tik svarīga. Varbūt tā šķiet arī tagadējai skolu jaunatnei, tādēļ par to ir jārunā, jāstāsta vēstures fakti, arī pulcējoties pie piemiņas akmens un noliekot ziedus,” stāsta Rudīte Nāzare.
Daudzeses pagasta pārvaldes vadītāja Signe Gaigalniece, novada domes priekšsēdētājs Leons Līdums un deputāts Guntis Libeks, uzrunājot klātesošos, uzsvēra, cik svarīgi ir atcerēties Latvijas tautai tik svarīgos vēstures notikumus, īpaši Ukrainā notiekošās karadarbības kontekstā.
Atceres pasākumā piedalījās arī Daudzeses pamatskolas audzēkņi un darbinieki, skanēja dziesmas, un piemiņas akmens pakājē sagūla ziedi.
“Mūsu ģimeni ‒ tēvu, māti, vecomāti, vecotēvu un mani ‒ no Daudzevas uz Omskas apgabalu izveda 25. martā, toreiz man bija septiņi gadi. To nevar aizmirst, sāpes jau paliek. Ne jau man vienai, visiem sāp, kas bija izsūtījumā. Vecāmāte negribēja braukt. Krievu valodu nesapratu, bet atceros, kā vīrs ar ieroci latviski uzkliedza: “Nebļauj, taisies, ja nē, šaušu!” Man bija ļoti bail, un es aizbēgu uz mežu. Kad bija jābrauc prom, sāka meklēt mani, un māte ieraudzīja, ka esmu mežmalā. Arī brauciena starplaikos, kad visi bija izkāpuši no vilciena, tika draudēts ‒ ja kāds bēgs, tiks nošauts. Dzirdēju arī šāvienus, un tas bija šausmīgi,” stāsta politiski represētā Daudzevas iedzīvotāja Astrīda Bērziņa.
Bebros pie piemiņas akmens pulcējās Bebru pamatskolas audzēkņi, iedzīvotāji, kuri piedzīvojuši politiskās represijas, un tā laika notikumus pieminēja Antoņina Midega, kura arī tikusi izsūtīta. Goda sardzē stāvēja jaunsargi, dziedāja “Aizezeres muzikanti”. “Mēs, Bebru politiski represētie, esam pateicīgi skolas vadībai un audzēkņiem par to, ka represēto piemiņas vieta visu laiku tiek uzturēta un kārtīga sakopta,” saka Lība Zukule, kuras ģimene arī ir piedzīvojusi izsūtīšanas baisos notikumus.
Koknesē pie piemiņas akmens represētājiem dziedāja Kokneses Kultūras centra jauktais senioru koris diriģenta Alda Lazdiņa vadībā, klātesošos uzrunāja Kokneses apvienības pārvaldes vadītāja Agrita Vagoliņa un novada domes priekšsēdētāja vietnieks Dainis Vingris, pieminot represijās cietušos un atceroties vēstures faktus, kas ietekmēja valstu nākotni. Molotova-Ribentropa pakta slepenais protokols paredzēja Austrumeiropas valstu sadalīšanu, un bažas par nākotni rada arī pašreizējā politiskā situācija pasaulē.
Svinīgi komunistiskā genocīda upuru atceres pasākumi notika arī Neretā, Pļaviņās un Secē.
