Allažu bibliotēkā no 1. aprīļa līdz 31. maijam skatāma mākslinieka Jāņa Purcena gleznu izstāde “Lasītprasme”. Jānis Purcens ir mākslinieks, kura darbi izstādē attēlo ne tikai viņa pasaules redzējumu – aiz redzamā ir ietverta doma, jēga, noslēpums. Mākslinieks izmanto tekstu – burtus, citātus, saukļus, veidojot kompozīcijas, kas uztveramas kā lasāmas bildes, kurās teksts veido tēlus un ideju.
Jānis Purcens kopš 2012. gada ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Mākslinieka darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā un dažādās privātkolekcijās.
Jānis Purcens: “Piemērots nosaukums izstādei bibliotēkā. Bet vai ir labi bibliotēkā izstādīt kaut ko tik senatnīgu kā glezniecība? Krāsainas substances uz virsmām cilvēce ķēpā jau kopš akmens laikmeta – bibliotēka un veco rokrakstu glabātuve; tās atšķiras. Bibliotēka seriālā un grāmatā aprakstītā bibliotēka, kura satur visas iespējamās grāmatas ar visām iespējamajām burtu kombinācijām, un salīdzinoši īss stāsts, kurā, citu starpā, darbojas četri jaunieši; viņi raksta katrs savu viena stāsta versiju meklējot… mēģinājums sameklēt veidu, kā krāsai sadarboties ar burtiem un, iespējams, arī vārdiem un to kombinācijām. Lasītprasme (ja pielieto šo vārdu latviski, vai tas jau ar šo faktu vien pietiekoši informatīvi paskaidro to padarīšanu, ka spēja lasīt un saprast tieši šajā nelielajā valodā veidotus tekstus (…“kāpēc tu uz gleznām neraksti angliski?”(indiāņu vārds – Raksta uz gleznām) ietekmē attiecīgo mākslas darbu aplūkošanas pieredzi?) var būt noderīga ne tikai lai sadzīvē viegli atšķirtu “piens” no “kefīrs”, tā var būt līdzdalīga un ietekmīga spēja mākslas uztveres procesā, iespējams, otrā spēja, tūlīt aiz krāsu redzes. Iepriekšējais teikums, ar savu uzbūvi, mēģina netiešā veidā ilustrēt uzgleznotos tekstus. Un vispār – vai ir labi bibliotēkā izstādīt gleznas, uz kuru virsmām ir saskatāmi burti, burtu bibliotēkā ir diezgan? Ja atsevišķās gleznās redzamie burti veido izteicienus, kas atsaucas uz grāmatām, tad drīkst? Uz gleznu virsmām burti, visbiežāk ir sastopami tikai parakstos, retāk uzgleznota avīze, kāds cits aprakstīts papīrs, izkārtnes pilsētvides atspoguļojumos, un vēlams darba otrā pusē pilna anotācija (darba nosaukums, darināšanas gads, tehnika, pamatmateriāls, izmērs, autora vārds un uzvārds, drīkst sākt ar autora vārdu un noslēgt ar darba nosaukumu, vai informāciju paust kādā citā kārtībā, svarīgi tik, lai gadi nesajaucas ar centimetriem). Populārākie gleznu nosaukumi, iespējams joprojām, ir: “Klusā daba”, “Ainava”, “Akts”, iespējams, tas norāda – māksliniekus nemoka pārmērīga entuziasma uzplūdi, mijiedarbojoties ar pienākumu izdomāt gleznām nosaukumus. Kādreiz viņi ar to nenodarbojās, un ļoti daudzām slavenām gleznām mākslas zinātnieki ir piešķīruši nosaukumus, pielietojot pasūtītāju vārdus u. tml. Tā arī šeit; atsevišķu darbu nosaukumi atkārto uz virsmas saskatāmu burtu kombināciju, tomēr citi veido tādu vai savādāku saikni…”
Informāciju sagatavoja:
Allažu bibliotēkas vadītāja
Gunta Rudze
