4.maijā pie Saeimas nama, tāpat kā pēc vēsturiskā balsojuma 1990.gada 4.maijā, klātesošie svinīgi sagaidīja un godināja Augstākās padomes deputātus, kuri pirms 35 gadiem drosmīgi lēma par brīvu Latviju un pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Par Latvijas neatkarības atjaunošanu balsoja arī Andris Bērziņš, Jānis Dinevičs, Ivars Briedis, Ziedonis Ziediņš, Edmunds Krastiņš, Andrejs Krastiņš, kuri par Augstākās padomes deputātiem tika ievēlēti no sešiem vēlēšanu apgabaliem Valmierā, Rūjienā, Mazsalacā, Kocēnos un Strenčos.
“Jūs ar savu balsojumu devāt iespēju mūsu tautai atgūt to, kas tai tik ilgi bija liegts – brīvību. Jūs, balsojot par neatkarības atjaunošanu, devāt mums iespēju atgūt savu valsti, savu valodu, savu nākotni,” neatkarības atjaunotājiem sacīja Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa.
Tāpat 4.maija svētku dienā, godinot Baltijas valstu vienotību un paužot atbalstu ukraiņu tautai, Saeimas nama pagalmā svinīgi pacelti Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Ukrainas karogi. Karogu pacelšanā piedalījās katras valsts augstāko padomju klubu vadītāji kopā ar Latvijas jaunsargiem. Svinīgo pasākumu muzikāli bagātināja dziedātājs Daumants Kalniņš un jauniešu koris “Balsis” diriģenta Inta Teterovska vadībā.
“Brīvas, lepnas, stipras Baltijas valstis. Mēs esam Eiropas sirdī. Mēs esam pasaules kartē ne tikai kā vieta, bet kā piemērs tam, kā ticība, vienotība un mīlestība spēj mainīt vēstures gaitu,” klātesošajiem sacīja D.Mieriņa un uzsvēra, ka tad, kad citi neticēja, mēs ticējām; kad pasaule klusēja, mēs dziedājām. “Kad šķita, ka dzelzs priekškars nekad nenokritīs, mēs to pārgriezām ar savu ticību, ar savām dziesmām, ar nevardarbīgu spēku, kas kļuva par simbolu visai pasaulei”, teica Saeimas priekšsēdētāja.
“Šodien noliecam galvas to cilvēku priekšā, kuri sapņoja, bet nepiedzīvoja. Mēs godinām tos, kuri cīnījās, dziedāja, gāja ielās, sargāja brīvību barikādēs, turēja mūsu Baltijas valstu karogus augstu ne tikai rokās, bet arī sirdīs. Arī tad, kad tos aizliedza, kad tos centās noraut, samīdīt vai aizvietot. Mēs tos slēpām zem grīdas dēļiem, logu palodzēs un salocītus lādēs starp dzimtas relikvijām. Jo tas nebija tikai karogs – tie bijām mēs paši,” apliecinot cieņu visiem, kuri drosmīgi iestājās par brīvu Latviju, pauda D.Mieriņa.
Informācija sagatavota pēc Saeimas Preses dienesta sagatavotās informācijas
“Mēs izpildījām tautas gribu.”
Stāsta Ivars Briedis, viens no Augstākās padomes deputātiem.
“Diena bija vētraina, piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem pilna. Bija tikai viens jautājums – kaut izdotos. Jau no rīta, kad mēģināja pieņemt darba kārtību, interfrontieši par jebkuru jautājumu, kas bija par Latvijas neatkarību, brīvību, bija pret. Izdevās jautājumu par deklarācijas pieņemšanu iekļaut kā pēdējo. Sākās ilgas debates, bija dzirdama arī necienīga attieksme – interfrontieši nepieļāva izstāšanos no PSRS. Jā, bija arī draudi par Sibīriju. Pēc apmēram divām stundām Anatolijs Gorbunovs, Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs, lika debates pārtraukt un balsot par jautājuma iekļaušanu darba kārtībā. Un iekļāva.
Toreiz nekādi balsošanas aparāti nebija, katram izdalīja lapiņu, uz kuras bija deputāta vārds, uzvārds un atzīme “par” vai “pret”. Bija jāiet uz pirmo stāvu, jāiemet balsojuma zīme trauciņā. Satraukums bija liels, jo, lai likumu pieņemtu, bija jābūt vismaz 134 balsīm “par”. Ārstu Eniņu, kurš bija saslimis, uz balsošanu no Liepājas nogādāja ar helikopteru, lai tikai sanāktu 134 balsis “par”. Kad pieņēma lēmumu par jautājuma iekļaušanu, interfrontieši aizgāja.
Tā balsu skaitīšana! Indulis Ozols, Balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētājs, sāka lasīt balsojuma rezultātus. Katram bija jāpieceļas un jāapstiprina. Ārā cilvēku tūkstoši, visu dienu cilvēki bija gaidījuši. Katru reizi, to atceroties, man asaras saskrien acīs. Tas ir tāds emociju brīdis. Lēnām balsojums virzās uz priekšu – par, par, par. Tuvojoties 130, ārā ir tāds troksnis, cilvēkiem sajūsmā kliedzot “par”, ka Gorbunovam vairākas reizes jāsaka: “Lūdzu, mēs nedzirdam vairs balsu skaitīšanas priekšsēdētāja ziņojumu, lūdzu klusāk, lūdzu klusāk. Un, kad nonāca līdz 134, sajūsma bija tāda, ka nākamos “par” gandrīz nemaz nedzirdēja. Tūlīt pēc balsojuma dziedājām Latvijas himnu un “Šeit ir Latvija”. Šo stāstu arī skolās, arī skolās dziedam Latvijas himnu. Ieskaitot laiku, kad biju Valmieras Viestura vidusskolas direktors un svinīgajos notikumos dziedājām Latvijas himnu, esmu saskaitījis, ka himna nodziedāta 384 reizes, neoficiālos pasākumus neieskaitot.
Pēc balsojuma dodoties ārā, mūs sagaidīja tūkstoši. Tas ir neizstāstāmi! Smejos, ka nekad neesmu saņēmis no sievietēm tik daudz buču, kā toreiz 4. maijā. Gājām kā parādē, cilvēki abās pusēs, apskauj, pateicas, ir laimīgi. Daini Īvānu un vēl dažus nesa uz rokām. Nedabūju redzēt, cik tālu aiznesa, visi virzījāmies uz Daugavmalu, kur notika mītiņš. Tauta bija pārliecināta, ka mēs nobalsosim “par”.
Šis balsojums nozīmē, ka pavērts ceļš, ka mums ir jāiet tālāk, ka pamats ir ielikts ceļā uz brīvību. Jāatceras, ka padomju armija joprojām bija Latvijā. 15. maijā bija pirmais mēģinājums mūs likvidēt – ap plkst. 12.00 pie Augstākās padomes ēkas sāka pulcēties pajauni cilvēki. Izrādījās, ka tie bija armijnieki civilajās drēbēs. Līdzīgi bija Tallinā, tur viņi mēģina ielauzties sēdē. Pēc vairākiem gadiem ieraudzīju interfrontiešu gatavotu sarakstu, kur bijām mēs visi 138. Ievērojamākie vārdi, piemēram, Īvāns, Berklavs, bija pasvītroti un blakus ķeksīši, tas nozīmēja, ka viņus izsūtīt gribēja kopā ar ģimenes locekļiem. Lai sēdētu un baidītos, mani atturēja naids. Sēdē aiz muguras man bija interfrontieši. Dzirdēju, ka viņi teica, ka mums esot sagatavoti 3000 roku dzelži, pagriezāmies un prasījām, kāpēc tik daudz, uz ko saņēmām atbildi, ka mēs Baltijā esam par daudz, visus vajagot likvidēt. Tāda bija viņu uzvedība, naida runas.
Cilvēki teica, ka Latvijai jābūt brīvai, mums jābūt brīviem. Mums bija jāizpilda tautas prasība. Mēs bijām vēlēti pārstāvji, jo, piemēram, par mani no 8000 balsotājiem konkrētajā apgabalā, nenobalsoja tikai 120. Atbalsts bija liels, tāpēc var teikt, ka pārstāvējām tautas gribu.
Vēlu nezaudēt optimismu, skatīties reāli dzīvē, nepakļauties šantāžām un nesaskatīt tikai slikto. Atbalstīt Ukrainu. Saglabāt mieru, optimismu un vēlmi, lai Latvija paliek brīva valsts. Tev mūžam dzīvot, Latvija!”
Foto autors Reinis Inkēns, Saeima (https://www.flickr.com/photos/saeima/albums/72177720325868249/)
Foto autori: Reinis Inkēns, Ernests Dinka, Ieva Ābele
Foto autors: Saeima (https://www.flickr.com/photos/saeima/albums/72177720325868249/)
FOTOGALERIJA
