1866.gads bija lielu pārmaiņu laiks visā pasaulē. Pāri Atlantijas okeānam tika novilkts pirmais darbaspējīgais telegrāfa kabelis. Prūsija uzvarēja karā pret Austrijas impēriju un kļuva par Eiropas militāri spēcīgāko lielvalsti. Pēterburgā kāds garīgi nevesels revolucionārs mēģināja nogalināt imperatoru Aleksandru II, bet panāca vien to, ka pēc desmit brīvākas dzīves gadiem sākās jaunas represijas un ierobežojumi. Baltijas guberņās valdošā vācu muižniecība tikko bija panākusi nekur citur krievu impērijas kristīgajos apgabalos neiespējamo atļauju pēc vecāku izvēles audzināt jauktas ticības ģimeņu bērnus pareizticībā vai luterticībā, ar to uz laiku apturot krievu pareizticības izplatību Kurzemē, Vidzemē un Igaunijā. Uz īsu brīdi jau likās, ka ne tik senie baltvācu neierobežotās kundzības laiki ir atgriezušies. Taču progress bija neapturams un Vidzemē to sauca par mērnieku laikiem. 1864.gadā bija sākusies māju iepirkšana par dzimtu, kam turīgākie saimnieki veltīja divas trešdaļas iekrātās naudas (trešdaļa parasti bija vajadzīga, lai izpirktu dēlus no 15 gadiem rekrūšu dienesta armijā). Saimnieciskā dzīve beidzot sāka uzplaukt arī Limbažos, kur starp 1850. un 1865.gadu iedzīvotāju skaits pieauga vismaz par trešdaļu. 1866.gada augusta pirmajās dienās gandrīz vienlaikus sāka darbu Krolla vilnas kārstuve un dzimtas rūpalu tikko pārņēmušā Vilhelma Dobīna veikals, drīz kļūstot par pamatu lielākiem uzņēmumiem – Tīla filca fabrikai un Limbažu galvenajai viesnīcai.
Vien Limbažu Pilsmuižā, sagaidot jauno 1866.gadu, laiks šķita stāvam uz vietas jau vairāk kā divus gadsimtus. Milzu muiža ar 23,5 arkliem zemes, 54 zemnieku sētām un tik daudzām ražotnēm, darbnīcām un palīgbūvēm, ka mazliet nekaunīgi skaitīja savu saimniecības ēku sarakstā arī pilsētas luterāņu baznīcu, atradās ārpus mērnieku laiku kaislībām. Pilsmuiža, kopā ar Lādi un Viļķeni, piederēja Rīgas pilsētai un tika sadalīta 60 gadus vēlāk, jau neatkarīgās valsts agrārās reformas pasākumu ietvaros. 1866.gada sākumā to vairāk kā desmit gadus bija pārvaldījis nomnieks Rihards Fridrihs Lindvarts, kurš iegājis Pirmās Atmodas vēsturē kā Rīgas latviešu biedrības dibinātāja Riharda Tomsona aizbildnis. Mazāk ir zināms, ka visu 19.gadsimtu un līdz pat 1939.gada repatriācijai Lindvarti bija plaša un darbīga baltvācu dzimta, kura viena no pirmajām Baltijā padarīja jaunās tehnoloģijas par savu ienākumu avotu. Visu savu aktīvās dzīves laiku Rihards Lindvarts ņēma nomā muižas un guva peļņu ar jaunāko agronomijas un lopkopības metožu ieviešanu. Ap 1854.gadu viņš bija uzņēmies saimniekot Pilsmuižā. Cik noprotams, viss bija sācies labi, ar pēdējā modeļa lauksaimniecības mašīnu iegādi un darba zirgu audzēšanu. Taču ap 1860.gadu, jau 50 gadu vecumā, Lindvarta kungu, kurš, pēc visa spriežot, nebija ne pārāk ļauns, ne arī pārmērīgs ierausējs, ķēra lepnības velniņš. Nomnieks sāka apskaust pilntiesīgos matrikula sarakstu Vidzemes ”bruņiniekus” un mēģināja panākt tos vismaz ar bagātību. Te viņa sapņi uzdūrās latviešu zemnieka spītam.
Kā labi zināms, visu pārlieku aizrautīgu cilvēku kļūda ir pārliecība, ka viņu dižos plānus neviens neapstrīdēs. Lai modernizētu Pilsmuižas saimniecību, Lindvarts sāka rīkoties kā patstāvīgs muižnieks, neņemot vērā iespējamās Rīgas prasības un intereses. Kādu laiku, redzot, cik nežēlīgi Baltijā tiek apspiesti zemnieku nemieri, Pilsmuižas rentes un muižas zemnieki ar to samierinājās. Taču 1864.gadā viņu pacietības mērs bija pilns. 28.maijā Pilsmuižā sākās saimniecības ēku ļaunprātīgas dedzināšanas – gāja bojā trīs rijas ar labību. Nākamajā, 1865.gadā Rīgas rāte saņēma vismaz vienu draudu vēstuli ar solījumu turpināt dedzināšanas, ja Lindvarts netiks aizvākts. 1866.gada 2.janvārī Rīga izsludina jaunu nomas izsoli Limbažu un Lādes muižām, kam jānoslēdzas 3.februārī. Ciktāl varam ticēt Limbažu luterāņu draudzes hronikai, kā pamudinājums no nezināmo dumpinieku puses sekoja Pilsmuižas siena krājumu dedzināšana un bojāšana. Rīgas rāte pakļāvās tautas spiedienam. Rihards Lindvarts pameta Limbažus līdz ar līguma noslēgumu 1866.gada Jurģos. Pilsmuiža un Lāde saņēma jaunus nomniekus. Rīgas muižu rentes zemniekiem tika dotas tiesības risināt savas problēmas tiešā saziņā ar rātes ierēdņiem, bez muižu kungu starpniecības. Tai pašā gadā stājas spēkā jaunais pašvaldību likums, kas dod pagastiem patstāvību un atļauj lauku iedzīvotājiem izraudzīties savus no muižas neatkarīgos runasvīrus. 1866.gada 18.decembrī tiek zvērināti baznīcā un sāk pildīt savus pienākumus Limbažu pagasta vecākais un viņa palīgi. Šo dienu varam uzskatīt par latviskā laikmeta aizsākumu Limbažos.
Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs
Fotogrāfija no Limbažu muzeja krājuma
