Turpinot iepazīt apkaimes ar mūsu cilvēku stāstiem rubrikā “Apkaimju cilvēkstāsti”, šoreiz uz sarunu aicinājām bijušo kalnu slēpotāju, sporta speciālistu, treneri un uzņēmēju MIKU ZVEJNIEKU, kurš godam nesis un spodrinājis Mārupes novada vārdu gan Latvijā, gan pasaulē.
Miks Zvejnieks
Profesija, nodarbošanās: bijušais sportists (kalnu slēpotājs), sporta speciālists, treneris un uzņēmējs.
Dzīvesvieta: Mārupe
Pērn Miks Zvejnieks sava biznesa attīstībai ieguva arī Mārupes novada pašvaldības grantu sociālās uzņēmējdarbības grantu konkursā “Augšup”. Sociālais uzņēmums ar zīmolu “Mindfield Sports” ir ceļā uz sporta ekselences centru, kur, balstoties uz dažādu personības testu rezultātiem un sportistu individuālajām īpašībām, tiks identificēti un pielietoti attīstības virzieni, lai sportisti izkoptu savas prasmes, kā arī sasniegtu savu augstāko sportisko potenciālu.
– Pastāsti par savu saikni ar Mārupes novadu!
Dzīvoju tepat Mārupes pievārtē Bieriņos. Visus divpadsmit gadus mācījos Mārupes vidusskolā, kas no manām mājām atrodas tikai septiņu astoņu minūšu gājiena attālumā. Tā kā manā dzīvē sports ienāca
jau diezgan agri, skolas laikā man bieži bija jāpārstāv skola izbraukuma sacensībās un olimpiādēs. Protams, Mārupes vārds vienmēr nāca līdzi. Tā bija mana identitātes daļa. Un vienmēr, kad es saku, ka pārstāvu Mārupi, tas dod tādu zināmu lepnumu. Ja tu esi no Mārupes, tad cilvēku acīs ir tāds: “O, no Mārupes, jā!” Mani ar brāļiem arī aicināja piedalīties dažādos, tostarp sporta laureātu, pasākumos, un mēs jutām, ka tiekam uzņemti mārupiešu pulciņā. Mūsu ģimenei šeit ir arī biedrība sporta klubs, kas strādā ar
jauniešiem; arī manam tēvam ir uzņēmums Mārupē, tagad arī man. Tie ceļi vienmēr ir uz šo pusi veduši.
– Varbūt vari ieskicēt, ar ko, tavuprāt, Mārupe atšķiras uz citu apkaimju fona?
Uz ārzemju fona Pierīga ir skaista ar to, ka nav jau daudz pasaulē tādu vietu, kur desmit minūšu attālumā no galvaspilsētas tu vari justies kā laukos. Esmu redzējis novada straujo attīstību, kad tiek celtas jaunas mājas un attīstās infrastruktūra. Cilvēkiem patīk Mārupē. Raksturīgākais Mārupei ir miers un klusums. Man kā sportistam ir palaimējies izbraukāt arī mežus, un te tiešām vēl ir atrodama tāda klusā daba, te nav tikai mājas. Esmu piedzīvojis visu to skaistumu un pa purviem izbridies. Te ir arī golfs, kas ir man ļoti mīļa nodarbe. Mārupei ir potenciāls būt pašpietiekamai, bet vēl ir, kur augt.
– Kas esi pēc profesijas?
Profesijas plūstoši ir mainījušās. Esmu bijis augsta līmeņa sportists – kalnu slēpotājs. Ilgu laiku biju pašnodarbinātais. Realizēti arī dažādi projekti. Varu sevi saukt par sporta speciālistu un darbojos kā kvalificēts treneris, bet pēc profesijas tagad varu sevi saukt par uzņēmēju. Ir apritējis jau gandrīz gads, kopš nodibināju uzņēmumu.
– Varbūt vari ieskicēt savas sportista karjeras gaitas?
Pateicoties mammas vaļaspriekam, jau četru gadu vecumā diezgan aktīvi tiku ievirzīts kalnu slēpošanā un līdz pat divdesmit astoņu gadu vecumam ar to nodarbojos profesionāli. Savas sportista gaitas lielajā sportā noslēdzu 2022. gadā. Protams, pirmie dzīves gadi bija dzīves baudīšana kā jau jauniešiem. Kaut kādā vecuma posmā es, mani vecāki un treneri saprata, ka tā lieta iet labi. Startēju Latvijas izlases sastāvā daudzus gadus. Esmu piedalījies pasaules čempionātos, jaunatnes olimpiādēs, tajā skaitā studentu pasaules universiādēs. Kulminācija bija dalība olimpiskajās spēlēs. Bija brīdis, kad domāju, ka varbūt man nemaz to īsti nevajag un nav jābrauc. Bet tad, ņemot vērā to, ka es strādāju ar dažādu līmeņu speciālistiem, sporta psihologiem, mēs sapratām, ka ir jābrauc, vienkārši jānodefinē mērķis – dalība olimpiskajās spēlēs 2022. gadā. Tā bija tāda ļoti skaista kulminācija. Vēl vienu sezonu Pasaules kausa
posmos es nobraukāju kopā ar visiem augstākā kaluma sportistiem no dažādām lielvalstīm un tad uz tādas skaistas nots arī pievērsos citām aktivitātēm. Tobrīd arī mana meitiņa pieteicās ģimenē, un viss tā
ļoti plūstoši pārgāja. Sportā joprojām esmu un šajā jomā strādāju, līdz ar to zināšanas tiek nodotas tālāk. Pāris gadus esmu piedalījies arī pašvaldības projektu konkursā “Mārupe – mūsu mājas” ar skrituļslidošanas aktivitātēm. Profesionālo sportu gan esmu nolicis malā, bet tas bija ļoti interesants periods manā dzīvē, ir apskatīta visa pasaule un uzkrāta pieredze. Bieži vien cilvēki brauc kaut kur meklēt kaut kādus lielos brīnumus. Es esmu sapratis, ka izaicinājumi ir visur un ka dzīve Latvijā ir skaista. Kā sportists, kurš redzējis pasauli, esmu labāk varējis sev nodefinēt vērtības. Caur šo prizmu man veidojusies gan valstiskā piederība,
gan piederība novadam. Ļoti forši ir apzināties, ka esmu latvietis. Tas ir tas, ko sports iemāca. Ar šādu domāšanu es arī turpinu virzīties.
– Kādēļ nolēmi manīt nodarbošanos un uzsākt savu uzņēmējdarbību?
Pēdējos trīs četrus gadus, kad vēl aktīvi sportoju un biju apzinājies savu potenciālu, diezgan mērķtiecīgi virzījos sportā. Līdz divdesmit gadiem es kaut kādā mērā baudīju šo iespēju, bet patiesībā sportā ir jāizvirza mērķi un ir jābūt ambīcijām, ir jābūt tādam ļoti spēcīgam vadmotīvam. Sports tomēr ir uz sasniegumiem vērsta nodarbe. Noslēdzot sportista gaitas, es jau diezgan skaidri biju sapratis savu potenciālu. Tā enerģija ir kaut kur jāliek. Pirms startēšanas grantu konkursā “Augšup” biju pieteicies starptautiskā mentorēšanas programmā cilvēkiem no visas pasaules, kas piedalījušies olimpiskajās spēlēs un vēlas uzsākt uzņēmējdarbību. Es nodomāju, ka ir perfekts laiks, kad man to uzsākt, un nodefinēju ideju,
ko es vēlos darīt: izglītot sporta kopienu Latvijā. Man ir vēlme palīdzēt cilvēkiem virzīties sportā un veiksmīgi izaugt par augsta līmeņa sportistiem. Es ļoti labi apzinos, ka sports ir tāda neformālā
izglītība, bet lielais sports mums iedod lielās vērtības. Mana lielā misija ir palīdzēt sportistiem – ja viņiem ir kāds mērķis, es palīdzu viņiem to nodefinēt un sasniegt ilgtermiņā. Tas nav tikai darbs ar pašu sportistu, bet arī ar vecākiem, jo vecāki ir tie, kas ievirza bērnus sportā. Tas saistās arī ar treneriem, jo treneri ir tie, kas ar bērniem strādā. Esmu arī kalnu slēpošanas treneris, vadu skrituļslidošanas apmācības.
– Kādus pakalpojumus piedāvā SIA “MF Sports”?
Šobrīd piedāvājam pasākumus atbilstoši katra klienta jeb organizācijas mērķiem un vajadzībām. Mūsu klienti ir sporta skolas, sporta klubi, pašvaldības izglītības iestādes. Mērķis – nodrošināt iespēju organizācijai iegūt zināšanas sportā un ar izaugsmi saistītos jautājumos. Tas ne vienmēr būs sports tādā klasiskā izpratnē. Tas var būt izglītojošs seminārs sporta treneriem, bet var būt arī informatīvs pasākums, lai veicinātu izpratni sabiedrības grupai par sporta nozīmīgumu. Šis ir interesants virziens, un mans
mērķis ir parādīt savu vīziju par ilgtermiņa sportisko attīstību. Uzsvars ir nevis uz rezultātu šodien, bet ilgtermiņā. Iespēju ir daudz, arī vecākiem ambīcijas mēdz būt pārāk lielas. Tie bieži vien ir viņu neizdzīvotie sapņi, nevis bērna vēlmes. Mēs varam palīdzēt tajā orientēties un veicināt tādu ilgtermiņa sportisko attīstību, kad sportists kvalitatīvi izdzīvo to sporta dzīves ciklu. Ja tas rezultējas ar augsta līmeņa sportu vai olimpiskajām spēlēm, ļoti labi; ja ne – arī labi. Jāsaprot, ka procesam ir jābūt tikpat interesantam kā rezultātam. Man bija dzīvē tādi posmi, kad orientējos tikai uz rezultātu, bet tad sapratu, ka jābauda arī process. Arī darbam, ko strādājam, ir jābūt interesantam. Nevar tikai strādāt, lai mēneša beigās saņemtu tikai algu par to. Sportā ir līdzīgi. Jāsaprot arī, ka vienā dienā mēs varam piedzīvot neveiksmi un zaudējumu. Pieņemsim, olimpiskajās spēlēs vienā dienā ir tikai divi braucieni. Šajā dienā mums ir jāspēj visas uzkrātās zināšanas ielikt tajos divos nobraucienos. Viens brauciens ir viena minūte, un kopā tās ir tikai divas minūtes. Tu četrus gadus trenējies, lai nobrauktu divas minūtes, un tā ir milzīga spriedze. Tā ir daudzos sporta veidos. Mēs esam pārāk sasaistīti ar domu par rezultātu un aizmirstam to, kas mums ir jādara, un arī to, kas mums sagādā prieku. Mārupes novada Sporta skola ir milzīga organizācija. Kad to nodibināja, skola kļuva par lielāko Latvijā. Šie jaunie sportisti visi piedzīvo līdzīgus izaicinājumus. Bieži vien vecāki saka: “Mēs jau gribam, lai tikai bērns sporto, lai viņš kaut ko dara.” Pašiem jauniešiem tās ambīcijas bieži vien varbūt ir lielākas, un tas jau nav slikti. Galvenais ir pareizi viņus ievirzīt, un tur trenerim ir liela loma. Tā pieredze, kas iegūta sportā, pēc tam paliek ilgākam laikam. Un to ir grūti kaut kur citur dabūt.
Kādreiz šķita dīvaini iet pie speciālista parunāties, bet patiesībā tas ir ļoti svarīgi, jo, strādājot ar savu
prātu, tu vari sasniegt daudz labākus rezultātus. Ir vecāki, kuri neļauj bērnam zaudēt. Viņi negrib, lai bērns sajūt negatīvās emocijas. Bet nav jau citas iespējas bērnam izaugt, ja viņš nav iemācījies zaudēt un to sāpi
izdzīvot. Tikai tā iemācās adekvāti reaģēt un pēc tam arī labākus rezultātus sasniegt. Kad es pats startēju savā pēdējā sezonā 2023. gada ziemā, manu sniegumu skatījās aptuveni piecdesmit tūkstoši skatītāju trases malās. Tās sajūtas nevar nekur citur gūt, tās nav iespējams saņemt arī treniņu procesā. Ir dažādas metodes, kā sagatavoties. Pirmkārt, tā ir koncentrēšanās uz darbību, kas jāizdara. Piemēram, kalnu slēpošanā tā ir vizualizācija, kad sportists vizualizē, kas viņam ir jāizdara, lai varētu nobraukt to braucienu, lai sasniegtu rezultātu, un koncentrējas uz procesu. Otrkārt, protams, nedomāt par to, cik te cilvēku šodien ir sanākuši, un citām lietām, kas rada papildu spiedienu. Tas neizslēdz, ka rutīna ir svarīga, kā jau jebkurā sporta veidā. Treniņu procesam ir jābūt, tai rutīnai jābūt līdzīgai kā sacensībās, jo nebūs tā, ka mēs sacensību dienā pēkšņi darīsim kaut kādas brīnumu lietas. Viss ir atkarīgs no tā, cik ļoti tu spēj kontrolēt to, kas tev notiek galvā. Daudzi cilvēki, arī sportisti, tā arī nepiedzīvo to sajūtu, jo tas, ko mēs varam, fiziskās darba spējas, – tā ir tikai viena no sastāvdaļām. Šis ir tas, kas mani interesē – palīdzēt sportistam tieši ar mentālo pusi. Man palaimējās, jo es bez lielām traumām izdzīvoju tam visam cauri un vēl varu
kaut ko citiem iedot.
– Kā tu uzzināji par grantu konkursu, un kas tevi motivēja piedalīties?
Tobrīd es jau biju sapratis, ka vēlos piesaistīt finansējumu, bet nezināju, kā. Taču – kas meklē, tas atrod. Uzzinājis, ka tas ir grantu konkurss par sociālo uzņēmējdarbību, nodomāju: kas tad es par sociālo uzņēmēju. Man bija tāda stereotipiska izpratne par to, kas tā sociālā uzņēmējdarbība tāda ir. Tad es palasīju un sapratu, ka varētu startēt, un tas bija labs starts. Latvijā ir ļoti daudz iespēju uzņēmējiem
saņemt atbalstu. Mana pieredze ir pozitīva.
– Kas bija tāds lielākais izaicinājums, piesakoties grantu programmai?
Izaicinājums bija definēt kaut ko taustāmu. Elementāra naudas plūsma ir jāraksta, kas nav vienkārši, ja
tev ir tikai sajūta par kaut ko, ko tu vēlētos. Nodefinēt problēmu ir viegli, bet cita lieta, kad jāsāk to reāli pamatot. Un, ja nav datu par potenciālo lietojamību, tad ir pavisam bēdīgi. Ja es kaut ko vēlos veidot, es ievācu reālus datus no cilvēkiem par to, vai tas vispār ir interesanti. Patlaban par vienu topošo pakalpojumu esam ievākuši datus no deviņsimt respondentiem. Tā ir informācija, uz kuras pamata arī pieņemt lēmumus. Mana ambīcija ir radīt digitālu rīku sportistiem, kas palīdzētu viņiem identificēt savas spējas un prasmes, un mēs piedāvātu šīs spējas attīstīt.
– Kas tavā darbā sniedz vislielāko prieku un motivāciju?
Līdzšinējā darbā, kur es strādāju ar bērniem un jauniešiem, redzēt, ka viņi kaut ko iemācās, ka viņiem tas patīk, viņi atgriežas un turpina darīt. Protams, tā ir arī kaut kāda acīm redzama izaugsme, piemēram, ja jaunietis ir vienkārši uzlabojis savu fizisko formu vai kaut kādā veidā mainījis savus paradumus.
– Ko tu novēlētu Mārupes novada iedzīvotājiem?
Novēlu saskatīt vērtību vietā, kur dzīvojam, un kultivēt to! Man ilgus gadus šķita, ka Mārupē viss notiek superīgi. Un notiek jau arī, bet neaizmirsīsim to, ka lietas kādam ir jādara – katram pašam, deputātiem,
uzņēmējiem… Katram ir jārūpējas par savu jomu, par to, lai attīstās visu veidu infrastruktūra, lai mēs saglabājam zaļumu un šīs vietas šarmu.
Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra
