Kā katru gadu, arī šogad 4. jūlijā plkst. 18.00 Inčukalna Vecajā kapsētā pie Kārļa Zāles pieminekļa tiksies pieminekļa atjaunotāju grupa, kura godinās varoņus un dalīsies atmiņās par 1988. gada Atmodu Inčukalnā.
1941. gads mūsu tautas atmiņā palicis ar tik daudziem skarbiem notikumiem, kuri sekoja cits citam. 1941. gada 14. jūnija deportācijas, 1941. gada 22. jūnijs – kara sākums un pirmie upuri tepat Raganas kaujā 4. jūlijā – rez. ltn. Bruniņš Visvaldis, serž. Tomašuns Jānis, kar. Gansons Kārlis, Kurpnieks Jānis, Ķelmeris Juris un partizāni Paškevics Pēteris, Minkēvics Jānis un Grundulis Haralds. Jau 6. jūlijā brāļu kapā visi astoņi tika guldīti Inčukalna kapsētā.
1944. gada 16. jūlijā svinīgā ceremonijā kapavietā tika atklāts Kārļa Zāles piemineklis “Sērojošā Māte”. Tas ir viens no trīs darbiem, kuri bija paredzēti Lielajiem Brāļu kapiem, kā arī tas bija pirmais piemineklis Latvijā nacionālajiem partizāniem. Padomju gados to barbariski nopostīja.
1988. gadā Latvijā visur juta pārmaiņu tuvumu. Inčukalnā atmoda sākās ar vēlmi un darbiem atjaunot pieminekli. 8. septembrī tika sasaukta iedzīvotāju sapulce Inčukalna pamatskolā un viss sākās, pateicoties uzņēmīgiem un aizrautīgiem patriotiem no Inčukalna un tuvākās apkārtnes, Vides aizsardzības kluba un LNNK. Darbus praktiski vadīja un profesionāli atbalstīja Andris Grūtups, Eižens Upmanis, Igors Dobičins, Juris Dobelis, Voldemārs Šubrovskis, Pēteris Korsaks, Gunārs Stūris, Jonass Bajarunas, Arvīds Blaus, Elita Veidemane, Silvija Veckalne, Gunārs Birkmanis, Ādolfs Cābulis, Valdis Lācis, Jānis Vanags, Ivars Redisons, Arnolds Skirmanis, Pēteris Vorfolomējevs, Brigita Grūtupa, Pēteris Pauls, Jānis Riekstiņš, Teodors Ildens, Antons Spila, Edvīns Balodis, Kreiļu ģimene un vēl tik daudzi nenosaukti atbalstītāji. Neiztika arī bez uzbrukumiem presē – piemineklis bandītiem, fašistiem un tas nemaz nav Kārļa Zāles, bet Teodora Zaļkalna darbs.
1989. gada 4. jūlijā piemineklis tika no jauna iesvētīts. Mākslas speciālisti pieminekļa, kurš vairākus gadu desmitus nogulēja zemē, stāvokli novērtēja kā traģisku un pat bezcerīgu. Pēc 30 gadiem piemineklis tika atjaunots, pateicoties tēlniekam Igoram Dobičinam un viņa dēlam.
Pieminekļa atjaunotāji savu iespēju robežās katru gadu 4. jūlijā plkst. 18.00 satiekas Inčukalna Vecajā kapsētā un godina kritušos. Starp viņiem tik daudzu vairs nav starp dzīvajiem, bet labais darbs par godu Latvijai paliek.
