2023. gada vasarā “Salaspils teātris” piedalījās starptautiskajā teātra festivālā “Vreme” Bulgārijā. Togad es pirmo reizi nokļuvu kalnu ieskautajā pilsētiņā Vratsā. Un kaut kā tā viss gluži vienkārši salikās – mēs ieradāmies līdz ar spēcīgām lietavām, ne pa jokam izmirkām un jebkuras turpmākās nedienas norakstījām uz to, ka gluži vienkārši neesam šeit pārāk gaidīti. Tas gan mums netraucēja lieliski nospēlēt izrādi (toreiz bijām aizveduši Federiko Garsija Lorkas “Bernardas Albas māju”) un kopumā arī ļoti labi pavadīt laiku. Kāpām kalnos, skatījāmies izrādes, baudījām kopābūšanu, tomēr jāatzīst, ka pārkāpt pāri kaut kādam pirmā mirkļa iespaidam tā arī līdz galam neizdevās, un viss turpmākais priekšstats par festivālu sāka veidoties caur šo pirmā brīža neviesmīlības prizmu.
Es to galīgi neuztvēru personīgi. Turklāt ir jādod otrā iespēja. Visam un visiem. Par to nav šaubu. Tāpēc, kad 2025. gada sākumā saņēmām uzaicinājumu dalībai nu jau 21. festivālā “Vreme” un režisore ierosināja vest Frīdu – “Salaspils teātra” monoizrādi “Atmiņu mirkļi krāsās” par ikonisko meksikāņu gleznotāju Frīdu Kalo, es uzreiz piekritu. Un man katru dienu, šoreiz esot šeit (Bulgārijas kalnu pilsētiņā), bija sajūta, ka es esmu citā, pilnīgi citā Vratsā. Šī bija tik silta, vēlīga un pilnīgi jāsaka pirmklasīga uzņemšana. Turklāt no visām pusēm. Šis kopumā, manuprāt, bija viens varen-autentisks piedzīvojums, kur arī ļoti no sirds varēja just, ko nozīmē, kad cilvēki strādā idejas vārdā un ar spēcīgu komandas garu. Bulgāri spēja atrisināt ikvienu tehnisku problēmu, kas skāra mūsu izrādi. Protams, ir ļoti jauki, ja pirms izrādes ir sarunāti cilvēki, kas izgludina skatuves tērpus, bet tie izrādījās tikai “ziediņi”. Bija apmēram desmit vakarā, mēs ieradāmies pie bulgāru režisora uz saviesīgām sarunām un ar sirdssāpēm paziņojām, ka, lūk, izrādei ir nepieciešams spogulis cilvēka augumā, kura mums nav. Ar slaidu rokas vēzienu Georgs (bulgāru režisors, festivāla “Vreme” galvenais organizators) atvēra vienu no saviem kabineta skapjiem, kura durvis rotāja spogulis cilvēka augumā, sacīdams: “Lūk, spogulis, to arī atskrūvēsim!” Vīrs un vārds – manas izrādes dienā Georga kabineta skapīša durvis-spogulis tika uzstādītas metāla stalažās un lepni rotāja skatuves labo sānu. Vienkārši mēms var palikt, cik patiesībā viss ir viegli un izdarāmi! Es biju sajūsmā.
Tas vakars man kopumā paliks atmiņā kā viens no krāšņākajiem visā festivāla gaitā. Tā nepārprotamā, cigarešu dūmos ietītā bohēma, kad Georgs sāka griezt šķēlēs latviešu atvesto rupjmaizi un biezā kārtā zieķēt uz tās sarkanos ikrus… gāja iekšā kā smērēts! Tas viss bija nedaudz amizanti un patiesi īpaši, ar tādu vārdos neaprakstāmu mākslas pasaules auru un šarmu bagāts.
Pati izrāde arī izdevās godam. Nav viegli runāt pašai par sevi, turklāt vēl slavinoši. Taču tādus mirkļus piedzīvot izdodas samērā reti – tu ieskaties spogulī pirms kāpšanas uz skatuves un nodomā – šoreiz jābūt baaaaigi labi. Tu uzkāp uz skatuves, pasaki dažus vārdus (ļauj pašai sadzirdēt, cik sasodīti labi – īsti – tie izskan) un saproti, ka ir baaaaigi labi. Un tā tas paliek, līdz pat nodziest skatuves gaisma, un zāle atplaukst aplausos. Šoreiz bija tieši tā. Es izbaudīju katru mirkli – katru vārdu un elpas vilcienu. Piedevām pēc izrādes vēl arī izpeldējos slapju komplimentu jūrā. Nu nevar noliegt, ka tas ir patīkami. Pieauguši vīrieši ar aizkustinājumā spīdošām acīm, gruzīnu meitenes ar vārdiem: “Mēs nesapratām ne vārda, bet sapratām visu, bravo!” Kāda bulgāru dāma teicās, ka atcerējās mani no iepriekšējās reizes un izrādes: “Tās tavas zilās, runājošās acis,” viņa teica, “to nevar aizmirst!”
Tās bija ļoti laimīgas Bulgārijas dienas, un to sajūtu un iedvesmu es katrā ziņā paņēmu līdzi uz Latviju, uz Salaspili. Paldies manai režisorei Edītei Neimanei par iespēju un brīnišķīgo kopdarbu. Paldies “Salaspils teātrim” par lielo atbalstu un veiksmes vēlējumiem, īpašs paldies Ilzei Zepai par lielo ieguldījumu izrādes tapšanas procesā, Jānim Stepam par izrādes telpas tehniskajiem risinājumiem, Anitai Krūmiņai-Štikānei par padomiem kultūras projekta rakstīšanā un Ivetai Lūsei par vismīļāko drauga plecu, esot Bulgārijā. Paldies draugiem un kolēģiem no “Vecpilsētas teātra” par tehnisko, morālo un dvēselisko atbalstu. Paldies “Salaspils Kultūrai” un īpaši Sintijai Lasmanei, Kasparam Ruciņam un Elīzai Sulainei. Paldies Salaspils novada pašvaldībai par atbalstu nu jau 23 sezonu garumā, atsevišķs paldies par līdzfinansējuma piešķiršanu kultūras projektu konkursa ietvaros, kas šoreiz palīdzēja mums nokļūt Bulgārijā.
Jana Kolbina-Birzniece, “Salaspils teātra” aktrise
Foto: Audrius Kublickas
