Emīlija Kalniņa dzimusi 1925. gada 5. augustā Latgales pusē. Jaunībā tikusi represēta uz Sibīriju, bet vēlāk atgriezusies Latvijā. Viņas dzīves ceļš bijis piepildīts ar gādību par ģimeni – īpaši par mazmeitām, kurām sarūpējusi pirmās lelles un rozā leļļu ratus, mācījusi dziesmas un dejas, un bijusi balsts gan priekos, gan bēdās.
Emīliju raksturo izteikts pozitīvisms un gaišs skats uz dzīvi, ko izjuta ikviens viņas tuvinieks, kā arī tie, kas bija sanākuši uz simtgades svinībām Cēsu Pilsētas pansionātā. Svētkus papildināja muzikāls priekšnesums, un jubilāres priekam visi kopā izdziedāja gan “Daudz baltu dieniņu!”, gan “Bēdu, manu lielu bēdu”.
Šo dienu īpaši sirsnīgu darīja mīļo mazmeitu un mazmazmeitas klātbūtne, radot kopīgu prieka un mīlestības gaisotni – gluži kā pati Emīlija.
Novēlam možu garu, siltumu sirdī un veselību arī turpmākajos gados!
