Pirms simts gadiem Jaunlatgales apriņķī Baharevas ciemā dzimusi Jadviga Krūmiņa (dzim. Kozlovska) – sieviete ar spēcīgu raksturu, dziļu ticību un neizmērojamu mīlestību pret savu dzimteni. 25. oktobrī viņa svinēja savu 100. dzīves jubileju.
Balvu novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietniece sociālās, izglītības, kultūras un sporta attīstības jautājumos Aija Mežale, sveicot jubilāri, uzsvēra, ka Jadviga ir īstena Latvijas patriote, kura savas dzīves laikā pieredzējusi gan likteņa pārbaudījumus, gan vēsturisku netaisnību, tomēr saglabājusi spēku, ticību un mīlestību pret savu zemi. Viņa novēlēja jubilārei možu garu, stipru veselību un sirdsmieru ikdienā.
Jadvigas dzīves ceļš ir bijis smags un reizē iedvesmojošs. 1945. gada rudenī, būdama tikai jauniete, viņa tika arestēta un aizvesta uz Viļakas čekas izmeklēšanas izolatoru, jo kopā ar klasesbiedriem bija iesaistījusies pretpadomju jauniešu grupā. Drīz viņu pārveda uz Rīgu, uz bēdīgi slaveno čekas māju, kur viņa tika turēta aukstā, šaurā kamerā, regulāri pratināta un fiziski ietekmēta, lai piespiestu sniegt liecības par ”nacionālistisku darbību”. Tobrīd tur bijuši ieslodzīti ap sešdesmit skolēnu no visas Latvijas.
No čekas mājas Jadviga tika nogādāta Rīgas Centrālcietumā, kur pavadīja sešus grūtus mēnešus – tumsā, badā un netīrībā, piedzīvojot arī ieslodzījumu nāvinieku kamerā. Viņu notiesāja uz septiņiem gadiem par dzimtenes nodevības atbalstīšanu – jo viņa nebija ziņojusi varas iestādēm, ka brāļi un radinieks bija devušies partizānos, kā arī bija palīdzējusi tiem ar pārtiku. Jadviga tika nosūtīta uz Taišetas lāģeri Irkutskas apgabalā (Sibīrijā), kur pavadīja laiku no 1945. gada 2. novembra līdz 1952. gada 3. novembrim. Visu šo laiku viņu mocīja viens jautājums – kāpēc? Jo dzimteni Jadviga nebija nodevusi, tikai mīlējusi un ticējusi tās brīvībai.
Šajos septiņos gados viņa smagi strādāja meža un lauku darbos, ciešot aukstumu, badu un fizisku izsīkumu. Īpaši smagas bijušas ziemas, kad sals bijis neciešams, bet pārtikas un apģērba trūcis. 1949. gadā viņa saņēma sāpīgu ziņu – arī abas māsas un brālis tika izsūtīti uz Sibīriju. Neskatoties uz ciešanām, Jadviga saglabāja ticību, cerību un mīlestību pret Latviju. Kad tiesas noteiktais termiņš tuvojās noslēgumam, viņai tika piedāvāts palikt Sibīrijā, kurā sevi bija pierādījusi kā čaklu uz izglītotu jaunieti, taču viņa atteicās – vēlējās tikai vienu – atgriezties dzimtenē. ”Kāda tā bija laime! Neskatoties uz to, ka mūs sagaidīja tukša māja – es biju atkal savā dzimtenē, savā zemē,” atceras Jadviga par brīdi, kad beidzot atgriezās Latvijā un satika savu tēvu.
Jadvigas dzīves ceļš atgādina, ka mūsu valsts brīvība nav pašsaprotama — tā ir izcīnīta ar sāpēm, ticību un mīlestību pret dzimteni. Tuvojoties Lāčplēša dienai un Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienai, šādas personības kā Jadviga Krūmiņa atgādina mums visiem — brīvība sākas cilvēka sirdī.
