Ir pagājuši jau gandrīz divi mēneši, kopš brīvprātīgie jaunieši aktīvi un ar aizrautību darbojas Balvu novadā, iesaistoties dažādās aktivitātēs. Šajā laikā viņi ir kļuvuši par neatņemamu vietējās kopienas daļu – gan palīdzot ikdienas darbos, gan daloties savās idejās un pieredzē. Lai uzzinātu vairāk par to, kā viņi jūtas pēc šī laika Latvijā un kādas ir viņu līdzšinējās atziņas, apvaicājāmies pašiem jauniešiem par viņu pieredzi, emocijām un iespaidiem, kas radušies, dzīvojot un strādājot šeit, Balvu novadā.
”Apmēram pirms diviem mēnešiem es ierados Latvijā. Dzīve Balvu novadā man kļuvusi par īpašu un vērtīgu pieredzi. Sākumā man nebija daudz ekspektāciju, taču mazpilsētas vide mani patīkami pārsteidza – šeit valda mājīga un personiska atmosfēra. Strādājot ar NVO “Kalmārs”, esmu sastapusi ļoti atsaucīgus un sirsnīgus cilvēkus, kuri padara manu pirmo pieredzi ārzemēs patiesi pozitīvu. Darbs, plānojot darbnīcas, vadot nodarbības un aktivitātes ar bērniem, man sniedz lielu gandarījumu, jo tās ir gan radošas, gan jēgpilnas. Brīvajā laikā dejoju tautu dejas, apmeklēju sporta zāli, lasu un nodarbojos ar rokdarbiem. Lai arī dzīve ārpus Vācijas sniedz dažādus izaicinājumus, tā man palīdz augt un kļūt patstāvīgākai. Pēc diviem mēnešiem Latvijā es beidzot varu teikt – Balvos es jūtos kā mājās!” atzīst Ece-Naz Incekan.
”Jau vairāk nekā 50 dienas dzīvoju Latvijā – Balvi man kļuvuši par mājām. Kopmītnes vairs nešķiet svešas, bet gan droša un mājīga vieta, kur atgriezties. Esmu ieguvusi tuvus draugus – Ece, Julienu un Niku – un ļoti novērtēju savas kolēģes no NVO “Kalmārs”, kuras vienmēr atbalsta, uzklausa un palīdz mums gūt vislabāko brīvprātīgā darba pieredzi. Man patīk radošā un draudzīgā atmosfēra jauniešu centros un bērnudārzā, kur varu īstenot savas idejas. Īpaši novērtēju Latvijas dabu un mieru, kas šeit valda. Brīvajā laikā dejoju tautu dejas, dziedu korī un lasu grāmatas. Lai gan reizēm pietrūkst ģimenes un draugu Vācijā, jūtos pateicīga par cilvēkiem, kuri mani šeit uzņēmuši, un par visām vērtīgajām pieredzēm, ko šis laiks Latvijā man ir sniedzis,” stāsta Mirjama Pola (Miriam Paul).
”Dzīve Latvijā, īpaši Balvu novadā, man ir bijusi interesanta un vērtīga pieredze, jo dzīve šeit ļoti atšķiras no tās, pie kā esmu pieradis Gruzijā. Sākumā bija grūti pielāgoties jaunajai kultūrai, cilvēkiem, valodai un laikapstākļiem, taču ar laiku sāku justies arvien ērtāk un piederīgāks šai vietai. Ļoti novērtēju iespēju piedalīties dažādās aktivitātēs, kas sniegušas gan prieku, gan vērtīgas zināšanas. Saziņa ar jauniešiem un bērniem palīdzējusi man kļūt atvērtākam un pārliecinātākam, kā arī uzlabot manas angļu valodas prasmes. Kopā ar citiem brīvprātīgajiem mēs organizējam pasākumus, spēlējam spēles un dalāmies pieredzē – novērtēju, ka varu mācīties no viņiem un dot kaut ko pretī. Dzīve Balvos ir mierīga un harmoniska – brīvajā laikā eju pastaigās gar ezeru, apmeklēju tautu dejas, pareizticīgo baznīcu un pavadu laiku ar draugiem. Man ļoti patīk tas, ko daru šeit, jo šī pieredze palīdz man augt, kļūt patstāvīgākam un labāk iepazīt sevi,” pārdomās dalās Nika Gujabidze.
”Kopumā esmu ļoti apmierināts ar savu dzīvi Balvu novadā. Lai gan sākumā bija grūti pierast pie jaunās vides, valodas un informācijas daudzuma, kolēģu un citu brīvprātīgo atbalsts palīdzēja ātri iejusties. Ikdienu piepilda dažādas aktivitātes – darbs jauniešu centros un skolās, latviešu valodas nodarbības, tautu dejas, koris un sporta zāle, kas ļauj aktīvi un interesanti pavadīt laiku arī mazpilsētā. Brīvdienas mēdzu izmantot gan atpūtai un filmām ar draugiem, gan izbraucieniem pa Latviju. Šeit esmu ieguvis jaunus draugus, kļuvis patstāvīgāks un uzlabojis kulinārās prasmes, tomēr reizēm pietrūkst saules, māju un ģimenes,” atzīst Džuljens – Toma Haltenorta (Julien-Toma Haltenorth).
