5.janvārī Salacgrīvas pagasta “Ozolkalnos” savu simto dzimšanas dienu svinēja Broņislava Traumane. Sveikt jubilāri šajā nozīmīgajā dienā devās Salacgrīvas apvienības pārvaldes vadītājs Andris Zunde un Limbažu novada Sociālā dienesta vadītāja Ilze Rubene.
Nedaudz satraukti, bet sirsnīgi mūs sagaidīja Broņislavas meitas Vaira un Līga, kā arī mazdēls Raimonds ar sievu Indru. Pati jubilāre tobrīd nedaudz atpūtās, taču nepiespiestā un siltā sarunā tuvinieki dalījās stāstos par dažas dienas iepriekš svinēto jubilejas ballīti un Broņislavas bagāto dzīves gājumu.
“Šodien ir īstā dzimšanas diena – simts gadi. Ballīti rīkojām sestdienā, kad visi varējām sanākt kopā,” stāsta vedekla Indra. “Bijām 18 cilvēki, sanāca piecas paaudzes – vecāmamma, meitas, mazdēls, mazmazdēls, mazmazmeita un trīs mazmazmeitas.” Svinībās netrūka ne prieka, ne sirsnīgu vēlējumu, un jubilāre saņēma apsveikumu arī no Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča. Pašvaldības pārstāvji jubilārei bija sarūpējuši ziedus, Dabas maizes torti un pabalstu.
Broņislava dzimusi 1926. gadā Latgalē, Ludzas apriņķa Pildas pagastā, lielā, septiņu bērnu ģimenē. Dzīve bijusi darbīga un smaga. Dzīvojot laukos turēti lopi, pļauts siens, ravēti dārzi. Pārdzīvoti kara gadi, vācu un krievu laiki, piedzīvota Latvijas neatkarības atjaunošana. 1936. gadā ģimene pārcēlusies uz Vidzemi, Cēsu rajona Zaubes pagastu, kur dzīvoja radi un apstākļi bija vieglāki. Kara laikā ģimene rentēja māju “Stirnas”, bet vēlāk vecāki to iegādājās savā īpašumā. Broņislava strādāja fermā, bet vakaros šuva. Lai arī nav mācījusies šūt, visu mūžu viņa strādājusi par šuvēju – gan ikdienas un svētku drēbes, gan karnevālu tērpus, uzvalciņus un kleitas viņa šuva līdz pat deviņdesmit gadu vecumam. “Nebija mācījusies par šuvēju, dzīve iemācīja,” stāsta meitas. Kad redze vairs nebija tik asa, Broņislava šuva čības un adīja – arī tad rokas mierā nestāvēja. Vecāmamma labi atceras senos laikus – nosauc kaimiņu mājas Latgalē, atceras reizrēķinu, alfabētu, dziesmu vārdus. Viņa prot skaitīt vāciski un krieviski, dzied līdzi gan mierīgām, gan jestrākām dziesmām. “Jaunie jau tikai pirmo pantiņu zina,” smejas tuvinieki.
Kopš 1994.gada Broņislava dzīvo pie meitas Vairas Lāņos. Vēl pavisam nesen ģimene kopā spēlējusi kārtis un “muciņas”, lai gan pēdējā laikā mamma kļuvusi nedaudz vājāka. “Agrāk mamma tik daudz nedziedāja, bet tagad dziedam bieži,” stāsta Vaira, “redze vairs neļauj atpazīt sejas, taču balsis viņa pazīst lieliski.” Par veselību Broņislava daudz nesūdzas, saldumi viņai garšo, un Dabas maizes jubilejas kūku viņa novērtēja.
Broņislavai ir trīs meitas – vecākā Vaira, Līga un jaunākā Guna, kuru ģimenē sauc par Guntu. “Mēs radi, bieži sanākam kopā,” sacīja Vaira, “labi satiekam un svinam svētkus.”
“Vecmamma ir cita kaluma cilvēks,” saka Indra. “Izturīgāka, mierīgāka, pieticīgāka. Dzīve bija grūtāka, bet cilvēki – stiprāki.” Un tieši tāds ir arī šis simtgades stāsts – par izturību, darbu, ģimeni un spēju dzīvot ar prieku.
“Kad mammai bija 90, teicām – līdz simtam. Un redz, novēlējums piepildījās,” saka meitas un vedekla Indra. “Domājam, ka varētu sagaidīt arī 101”. Sarunas noslēgumā visi smaidot vienojāmies – tiekamies nākamajā gadā tepat Lāņos.
