Pirms simts gadiem – 1926. gada 17. janvārī Ludzā dzimis pasaulesslavenais kinorežisors, viens no latviešu poētiskā dokumentālā kino tradīcijas radītājiem Hercs (Hercels, kā rakstīts pasē) Franks.
Diemžēl par mammu – Rozu Maiofiss ir zināms tikai tas, ka viņa bija zobārste, studēja Odesā, Varšavā, Berlīnē, cēlusies no rabīnu ģimenes un apglabāta Ludzas ebreju kapos: “Pirms paša kara (Otrā Pasaules) sākuma es pirmoreiz ieraudzīju nāvi. Mira mana māte. Manu acu priekšā ārsts viņai ar lielu šļirci iešpricēja adrenalīnu – tieši sirdī. Viņa vēlreiz nopūtās un… Tādas lietas paliek atmiņā uz visiem laikiem”, stāstīja Hercs Franks.
Tēvs, Vulfs Franks, dzimis 1890. gada 6. janvārī Varakļānos. Ģimene bija liela – septiņi dēli un trīs meitas. Vulfs agri sāka pelnīt sev iztiku – baznīcās atjaunoja svētbildes. Dienējot cara armijā, kļuva par svētbilžu gleznotāju, apgleznoja pulka baznīcas.
Pirms Pirmā pasaules kara V.Franks mācījās pie pazīstamā foto meistara I.Taubkina Rēzeknē (tobrīd Režica), kurš 1908. gadā atvēra pirmo fotodarbnīcu Ludzā (Ļucinā). Viņam piederēja darbnīcas arī Kārsavā un Ludzā. 1929. gadā Vulfs Franks atvēra Ludzā savu fotodarbnīcu, fotografēja Ludzas apriņķa iedzīvotājus pasēm.
Vulfa un Rozas ģimenē bija pieci bērni: meitas Frida, Leja, Šeina, vecākais dēls Ļevs, jaunākais – Hercs. Hercs bērnībā ieguva tradicionālo ebreju izglītību, apguvis ivritu, bet vēlāk turpināja mācības latviešu ģimnāzijā. «Ludzā es iemācījos visu, kas man noderēja, izejot lielajā dzīvē. Gan valodas – mājās es runāju idišā, skolā es runāju senebreju valodā, pagalmā – krieviski un latviski, gan profesiju – mans tēvs bija lielisks fotogrāfs un, kā saka, arī man šo prasmi atstāja mantojumā…» – bija teicis H.Franks un turpināja “…te [Ludzā] veidojies mans pasaules uzskats un nacionālā pašapziņa. Visnoslēpumainākie priekšmeti bērnībā man bija mātes zobārstniecības urbjmašīna un tēva koka fotoaparāts. Es biju stāvā sajūsmā, kad tētis pavērsa fotokameru pret logu – visa pasaule bija redzama ar kājām gaisā!…
Mammas nāve, evakuācija, divas māsas 1944. gadā pazuda Šuthofas koncentrācijas nometnē. Trešā māsa par mēģinājumu pēc kara aizbraukt uz Izraēlu nosēdēja desmit gadus Gulagā. Brālis frontē tika smagi ievainots un tikai es viens izrādījos dzimis laimes krekliņā. Skumjais laimes bērns…”.
Otrā Pasaules kara laikā Hercs Franks ar vecmammu un tēvu nokļuva Revdā (pilsēta Krievijā, Sverdlovskas apgabalā), kur Hercs absolvēja vidusskolu. 1947. gadā absolvēja Urāla militārā apgabala Kamišlovas militāro kājnieku skolu, pēc tam – Vissavienības neklātienes juridiskā institūta Sverdlovskas filiāli. Laika posmā no 1952. līdz 1954. gadam viņš strādāja par korespondentu un fotogrāfu Vladimirā, zīmēja reklāmas vairogus ar uzrakstiem “Glabājiet naudu krājkasē!.” 1955. gadā, pārbraucot uz Rīgu, turpināja darbu ierastajās profesijās: sadarbojās ar laikrakstiem “Padomju Jaunatne” un “Rīgas Balss”. Kopš 1959. gada strādāja kā fotogrāfs, scenārists un režisors Rīgas kinostudijā.
Kino H.Franks pievērsies tikai 35 gadu vecumā bez speciālās izglītības. Darbu kino H.Franks sāka kā scenārists (filmas “Es un tu”, 1963, „Gada reportāža”, 1965, un citas). Starptautisku atzinību viņam atnesa filma “Baltie zvani” (1963) scenārijs. Tas ir poētisks stāsts par mazas meitenes piedzīvojumiem lielā pilsētā. Filma veidota ar dokumentālās un spēlfilmas iezīmēm. 1960-to gadu vidū Franks sāka strādāt kā režisors.
Herca Franka darbu galvenā tēma – cilvēka dzīves traģisms, tomēr viņa filmas allaž ir cerību pilnas, virzītas uz labā meklējumiem cilvēkos, uz mūžīgām vērtībām: “Man patika filmēt večukus un zirgus. Droši vien meklēju viņos gudrību, saplūsmi ar dabu, viņu būtību. Večukiem viss rakstīts uz sejas, viņi ir patiesi”, “…un iedomājos – kas gan tā par sātanisku nodarbošanos, šis dokumentālais kino… Cilvēks raud, bet tu filmē. Tomēr izslēgt kameru nebija manos spēkos. Es it kā pārstāju būt cilvēks ar vārdu un uzvārdu, es pārvērtos par kameru – Dieva aci… Man bieži nācies filmēt cilvēkus traģiskos apstākļos, un tādos brīžos esmu pieķēris sevi – es pārstāju domāt par dokumentālo kino kā par darbu, tas kļūst par kādu misiju, kuru mūsu vietā neviens nepiepildīs”, kādreiz teicis Hercs Franks.
1992. gadā kinorežisors pārcēlās uz Jeruzalemi, bet turpināja strādāt arī Latvijā. Lasīja lekcijas labākajās Eiropas kino skolās. Hercam Frankam bija divas meitas – Tatjana (dzīvoja Maskavā, Krievijā) un Jeļena (dzīvoja Izraēlā). 1997. gada 25. februārī viņam bija sirds operācija, bet pirmo signālu par veselības problēmām bija izjutis vēl tālajā 1975. gadā, kad tika slimnīcā Maskavā ar pirmo mikroinfarktu: “pabiju citā pasaulē un atgriezos”.
Hercs Franks bija dažādu valstu balvu un prēmiju laureāts, Eiropas kinoakadēmijas akadēmiķis, Latvijas Kultūras akadēmijas goda doktors, Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts, Latvijas Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps atzinības ieguvējs. 2011. gada 4. maijā H.Franku iecēla par Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri. Apbalvojums piešķirts par mūža ieguldījumu kinomākslā, Latvijas dokumentālā kino skolas izveidē, tās starptautiskās atpazīstamības veicināšanā. 2012. gadā H.Frankam tika pasniegta Ludzas novada Goda pilsoņa zīme. Lāčplēša ielā 29, Rīgā, uz mājas, kur viņš nodzīvoja 33 gadus (no 1960. līdz 1993.), tika atklāta piemiņas plāksne. Miris Hercs Franks 2013. gada 3. martā 87 gadu vecumā.
Hercs Franks pasaulē bija pazīstamāks, nekā mūsu valstī: “Pasaules kontekstā nozīmīgs dokumentālists, viens no latviešu poētiskā, dokumentālā kino tradīcijas aizsācējiem, par kuru vairāk zina un atpazīst ārzemēs nekā mūsu valstī. Režisors, kurš ar žurnālista asumu un ar jurista izglītību interesējas par cilvēku – filmas galveno varoni “, tā par Hercu Franku rakstīja prese.
Hercs Franks ir uzņēmis vairāk nekā 80 filmu. Herca Franka sapnis bija Ludzā atjaunot tēva fotodarbnīcu un tūristiem piedāvāt kā apskates objektu. Diemžēl, tas netika piepildīts, bet 2014.-2015. gadā Ludzā tika īstenots projekts «Ludzas Lielās sinagogas restaurācija un ebreju garīgā mantojuma atdzimšana». Tā galvenās aktivitātes bija sinagogas ēkas restaurācija un ekspozīciju izveide. 2016. gada sākumā tika pabeigti ēkas restaurācijas darbi un 11. augustā tā tika atklāta kā Ludzas Novadpētniecības muzeja struktūrvienība ar iekārtotām ekspozīcijām, kuras vēsta par Ludzas ebreju kopienas vēsturi, t.sk. Franku ģimeni. Pēc Herca Franka atmiņām muzeja darbinieki izveidoja 20.gs.s. fotodarbnīcas paviljona interjeru, kā arī multimediālo ekspozīciju, veltītu Vulfa un Herca Franka radošajam mantojumam.
Šogad, lai atcerētos slaveno novadnieku, Ludzas Novadpētniecības muzeja speciālisti vada programmu izglītības iestāžu audzēkņiem, lai iepazīstinātu tos ar H.Franka personību, viņa nozīmi Latvijas un pasaules dokumentālajā kino.
Atmiņās palika Herca Franka pieklusinātā, patīkamā balss. Šajā vienkāršajā inteliģencē, kas caurstrāvota ar cilvēcību, arī atklājas pati H.Franka būtība.
