Sākot ar hobija līmeņa aizraušanos vīna radīšanā un paredzot dzimtajā Tērvetē uzcelt mazu vasaras mājiņu, Sandris Laizāns un viņa ģimene gadu gaitā te nobāzējusies uz pastāvīgu dzīvi un viņu vīni vairs komentārus neprasa.
Esi dzimis tērvetnieks?
Jā, esmu dzimis un audzis šeit. Vectēva mājas ir tur ( norāda ar roku virzienu) , uz to pašu pusi, kur ir mūsu ogu krūmu stādījumi, arī vecvectēva dzimtās vietas ir netālu. Es pats gan uzaugu kolhoza centriņā, kur vecāki bija dabūjuši dzīvokli. Agrāk, kad es biju pavisam mazs, mammai kā skolotājai bija piešķirts dzīvoklītis mājā pretī nu jau likvidētajai Tērvetes pamatskolai
Tad jau neesi gluži tāds iedzimts lauku zēns, kas no bērna kājas ar lauksaimniecību nodarbojas?
Nē, tāds gluži neesmu gan. Tiesa, atceros, ka vienu brīdi, kad dzīvojām dzīvoklī, turējām arī rukšus, jo mammai kā skolotājai alga bija, kāda nu bija, kolhozu sistēma bruka un juka, tētim ar darbu arī diez kas nebija. Kopš tiem laikiem pret lopiem un kūti man ir zināma nepatika. Kad sākām šeit dzīvot pastāvīgi uz vietas, 2009.gadā, tad te arī vēl bija gan kūts, gan klētiņa . Sieva man faktiski ir pilsētniece un vecākajiem bērniem arī īpaša priekšstata par lopu turēšanu nebija, viņi visi gribēja vistiņas un gotiņu. Es biju vienīgais, kurš bija stingri pret. Pastāvēju uz to, ka mums pietiks ar suni un kaķi, jo ļoti labi zināju, ko tas nozīmē. Tās nav tikai savas olas un piens, aiz tā visa ir milzīgs darbs.
No laika gala zināji, ka gribēsi te saimniekot? Nebija klasiskais jaunības sindroms, kad liekas – ko es te tajos laukos, visa dzīve ir pilsētā?
Bija. Protams, ka bija. Ņemot vērā manu raksturu, biju pat ļoti kategorisks. Domāju, ka tante, no kuras es mantoju šo īpašumu, ļoti smagi to pārdzīvoja, un ne tikai viņa – arī vecvecāki. Bija tādi divi posmi – pabeidzot 9.klasi, bija 1993. gads Visi atguva īpašumus. Tad bija tāds pacēlums – gan es no šejienes, gan mana sieva no pierīgas nokļuvām Bulduru dārzkopības tehnikumā. Principā tikai tāpēc, ka mūsu vecāki bija atguvuši zemi un likās, ka kādam ir jāmācās, lai tur saimniekotu.
Savukārt, kad mēs pabeidzām Buldurus 1997. gadā, viss bija kardināli mainījies. Visas ilūzijas bija sabrukušas, visur bija nabadzība, nevienam neko nevajadzēja un zeme neko nemaksāja. Un man likās, ka esmu izmācījies par mazturīgo. Dabīgi, ka tobrīd vienīgais loģiskais secinājums jaunam cilvēkam bija – saskatīt savu nākotni pilsētā, iestāties augstskolā un pabeigt to, pēc tam atrast labu darbu pilsētā.
Kā tomēr nonācāt te?
Tas bija laikam 2007. gads, kad man bija jau 30 gadu. Tas ir tāds vecums, kad daudz ko sāc pārdomāt . It kā dzīvē tev viss jau ir – labs darbs pilsētā un dzīvoklis, kas pat jau bija no kredīta izpirkts, bet kaut kas vienalga pietrūkst. Tad mēs meklējām kādu apbūves gabalu pierīgā, bet visu laiku kaut kas nepatika. Vecāki varbūt arī drusku pastūma šī lēmuma virzienā, ka mums taču ir iespēja šeit būvēties, ka mūsu ģimenei šeit ir īpašumi un viņi paši arī nepaliek jaunāki. Turklāt man šī vieta vienmēr ir ļoti patikusi. Patika jau tad, kad tante vēl bija dzīva un mani mazu te pieskatīja. Viņa mani auklēja arī, kad biju pavisam maziņš. Tantei pašai bērnu nebija un viņa mani par dēliņu sauca. Vispār tante bija manas mammas krustmāte, bet mēs viņu visi par tanti saucām.
Tā mēs pamazām sākām nosliekties uz to, ka mums vajag vēl kaut ko ārpus dzīvokļa, gribējām te uzcelt mazu vasaras mājiņu.
Pamazām sākām kārtot visas ar īpašumu saistītās formalitātes, ka paņēma zināmu laiku. Tiklīdz tas bija izdarīts, pēc neilga laika tante nomira
Laikam jau juta, ka vara mierīgi aiziet!
Jā, tieši tā. Viņa tiešām pārdzīvoja, ka braucam uz šejieni arvien retāk. Tolaik mums vecākie bērni bija mazi un šeit nebija ūdens mājā un labierīcības. Ar maziem bērniem tas nav vienkārši. Kad visi dokumenti bija sakārtoti, viņa laikam apjauta, ka īpašums paliek drošībā un tiešām varēja mierīgu prātu aiziet.
Tā nu mēs sākām te projektēt un būvēt. 2009. gadā varējām pilnībā pārvākties uz šejieni. Vecākajam dēlam tieši bija jāsāk iet pirmajā klasē un mēs viņu palaidām skolā te. Pirmos gadus savu dzīvokli izīrējām, līdz sapratām, ka negribas mocīties ar īrniekiem un pārdevām. Tā no 2009. gada esam šeit pastāvīgi.
Kā nonācāt līdz vīnam?
Kad sākām šeit dzīvot, vēl braukājām uz darbiem un tas nebija viegli, tāpēc domājām, ko varētu darīt šeit uz vietas. Bija vairākas idejas, ko varētu mēģināt īstenot, bet kaut kā nejauši tomēr nonācām pie vīna.
Uz jums nevar attiecināt dziesmas vārdus “Nemeklē laimi pudelē…”
Droši vien tādā tiešā veidā nē. Ja man pirms divdesmit gadiem teiktu, ka es te dzīvošu un radīšu vīnu, būšu vīndaris, es noteikti pasmietos par tādu domu. Kad sākām to darīt, paši aizrāvāmies. Man vienmēr ir paticis vērot vīna rašanās procesu, arī bērnībā, kad vīnu taisīja vectēvs vai tētis.
Darbojies arī mājražotāju biedrībā un arī pirms teritoriālās reformas Tērvetes novada pašvaldībā. Kā sanāca, ka iesaistījies arī blakus aktivitātēs, ne tikai savā uzņēmējdarbībā?
Pirms kaut kādiem gadiem, jāatzīst, ka biju vēl gana naivs savā domāšanā un man ļoti gribējās attīstīt laukus. Es, protams, nezināju, ka būs administratīvā reforma un nezināju arī, ka lielākā daļa cilvēku nemaz negrib nekādu palīdzību lauku attīstībā, viņiem ir labi tāpat. Darbojoties biedrībā, šķita, ka vajag iesaistīties arī politikā, lai ir lielāka iespēja kaut ko mainīt lauku attīstībā. Tad diemžēl aizgāja Edvīns Upītis un Dace Reinika laikam pamanīja manī kaut kādas prasmes un aktīvi iesaistīja darbos.
Tu vēl arvien apvieno darbošanos “Tērvetes vīnos” un darbu Zemgales Veselības centrā Jelgavā. Negribat, nevarat, vai vienkārši tā nesanāk, ka pievērstos tikai savai saimniecībai?
Gribam. Ļoti, ļoti gribam, bet nu pagaidām vēl tā nesanāk. Tiesa, tagad gan Dace vairs nekur citur nestrādā un ir “full time” (pilnu laiku) šeit.
Bet tas ir jūsu mērķis – nonākt līdz tam, ka varat darboties tikai šeit?
Jā, noteikti un es ceru, ka tas būs ātrāk nekā pensijā. Mums ir tāda problēma, ka nevaram nodrošināt apjomu. Un, ja tev ziemā nav tā vīna un nav siltas degustāciju zāles, tu nevari ziemā izdzīvot. Vasarā mums viss ir labi. Tāpēc mums vajag vēl attīstīties – izveidot papildtelpas un siltu degustācijas zāli. Mēs šim konceptam – ražojoša apskates saimniecība redzam nākotni un nav mums tādas ambīcijas pielikt pilnus lielveikalus ar saviem vīniem vai eksportēt pa visu pasauli.
Laikam tas būtu interesanti mēģināt ielauzties, piemēram, Jaunzēlandē ar saviem vīniem
Par laimi pasaule ir ļoti liela un tajā ir daudz valstu. Daudzas no tām nav tik konservatīvas savās izvēlēs kā klasiskās vīnu valstis. Viņiem arī upeņu vīns ir vīns. Piemēram, viens zemeņu vīna ražotājs eksportē kaut kādas 100 tonnas gadā uz Japānu. Viņš tur ir populārs. Cits jautājums, protams, vai viņi pirktu arī no Latvijas. Tur jau saslēdzas visādi faktori.
Kurš ir jūsu mīļākais vīns?
Aveņu dzirkstošais. It sevišķi vasarā.
Dobeles novada pašvaldības Sabiedrisko attiecību nodaļa
Foto: Daina Poļikarpova
