Vanda Rimša ir Ilūkstes Bērnu un jauniešu centra direktore un seno lietu krātuves “Sēļu istaba” izveidotāja. Par savu darbu teju 30 gadu garumā V. Rimša teic: “Sēļu istaba ir seno lietu krātuve. Tas nav muzejs un tas arī nav kāds īpašs zinātniskais darbs, bet tās ir lietas, kas kādreiz piederējušas mūsu vecākiem, vecvecākiem. Manuprāt, “Sēļu istaba” ir ļoti vērtīga kultūrvēsturiskā mantojuma ziņā, jo tā parāda lietas, kas mūsdienu ikdienā vairs nav sastopamas.” Šogad “Sēļu istaba” bija viens no pieturas punktiem tūrisma spēlē “Rokituras – iepazīsti kaimiņus” un piedāvāja ieskatīties Sēlijas un Ilūkstes aizraujošajā vēsturē.
Kādreiz, astoņdesmitajos gados, Ilūkstes BJC darbojās novadpētniecības pulciņš, tāpēc radās doma izveidot izglītības muzeju Daugavpils rajonā. V. Rimša stāsta, ka pamazām to arī darījuši – apkopojuši informāciju par skolām, direktoriem, absolventiem, bet kopumā tās izrādījās tikai fotogrāfijas, skaitļi, kas beigās nebija saistoši ne pulciņa vadītājai, ne bērniem. Tad radās ideja, ka izglītība varētu būt viens pieturas punkts muzejā, bet pārējo ekspozīciju sastādītu materiāli par Ilūkstes apkārtni. Tika apkopotas fotogrāfijas, fakti, dažādi materiāli un priekšmeti, līdz pulciņš nonācis pie secinājuma, ka ir jāveido seno lietu krātuve. Kad deviņdesmito gadu otrā pusē jau sāka runāt par Sēliju, izveidojās “Sēļu istaba”.
Seno lietu krātuvē var apskatīt dažādus eksponātus, piemēram, šodien bērni brīnās par veco telefonu vai vēl citiem kādreiz ikdienā izmantotiem priekšmetiem. Ekskursantiem parasti tiek stāstīta Ilūkstes vēsture par dažādiem skaistiem pilsētas notikumiem, piemēram, ka 1927. gadā tika uzcelta pašreizējā Ilūkstes Raiņa vidusskola, ka tās atklāšanā piedalījies toreizējais izglītības ministrs Jānis Pliekšāns jeb Rainis. “Vēl es rādu, ka mums 1930. gadā bija Mis Ilūkste Marija Zagorska, muzejā glabājas oriģinālā uzvarētājas lenta, viņas fotogrāfija. Mums ir apkopoti dažādi interesanti fakti par bijušo jezuītu klosteri, mēs lepojamies ar baznīcas fragmentu, kas glabājas mūsu muzejā,” stāsta seno lietu krātuves vadītāja. “Sēļu istabai” ir īpašs stāsts, kā ir saglabājies baznīcas fragments līdz mūsdienām. Baznīca tika celta 1770-ajos gados, bet to uzspridzināja I pasaules kara laikā. Šo baznīcas fragmentu atrada kādreizējās Ilūkstes 2. vidusskolas direktora Sigismunda Gricāna tēvs, kad tika vestas projām sagrautās baznīcas drupas. Visus padomju gadus viņš ir klusībā glabājis šo baznīcas fragmentu, nevienam nav rādījis, bet jau brīvās Latvijas laikā S. Gricāns to uzdāvināja seno lietu krātuvei. Par jezuītu klosteri un baznīcu līdz mūsdienām ir saglabājušās vien atsevišķas klostera ēkas pilsētā, šis baznīcas fragments un fotogrāfijas.
Seno lietu krātuvē var apskatīt arī citas senas lietas, piemēram, patafonu un gramofonu, kuri vēl ar savu īpašo čirkstoņu un senatnīgo skaņu darbojas. Muzeja vadītāja uzsver, ka neviens eksponāts nav pirkts par naudu, pilnīgi visu muzejam ir uzdāvinājuši ilūkstieši, bebrenieši, dvietieši, citi tuvāko pagastu iedzīvotāji. V. Rimša priecājas par cilvēku atsaucību: “Mums ir uzdāvināta cara laika monētu kolekcija, ar noteikumu, ka šis vērtīgais eksponāts ir jārāda citiem. Tāpat mums ir uzdāvināts pieclatnieks. Ir cilvēki, kas vienkārši piezvana un prasa – Vanda, tev neko nevajag?” Seno lietu krātuvē atrodas arī ļoti īpašas lietas, piemēram, senais fotoaparāts, ar ko Kazimirs Valpēters kādreiz sadzīves pakalpojumu punktā Ilūkstē ir fotografējis kāzas un arī strādājis avīzē “Avangards”. Padomju laikos Ilūkstē darbojās sadzīves pakalpojumu kombināts, kur tika ražoti skapīši, šaha galdiņi un citas lietas. Viens no šaha galdiņiem ir saglabājies un savu vietu atradis seno lietu krātuvē, savukārt pirmskara laikā Ilūkstē ir bijusi mēbeļu darbnīca, kurā izgatavoja ļoti skaistus krēslus, galdus, tīnes, kas ir apskatāmas muzejā. Vanda Rimša zina teju katra eksponāta vēsturi, ar lielu aizrautību stāsta katras mantas stāstu, it sevišķi par cilvēku labvēlību un sirsnību: “Mūs uzrunāja viena kundze, teica, ka viņai bēniņos stāv liela pūra lāde. Mēs aizbraucam un saprotam, ka tā lāde ir lielāka nekā atvērums uz bēniņiem, bet saimniece saka, nekas, izgriezīsiet caurumu lielāku un paņemsiet to lādi. Tā nu mēs paplašinājām atveri, dabūjām pūra lādi, varbūt pabojājām māju, bet ļoti rūpīgi centāmies visu salabot. Cilvēki ir ļoti saprotoši un devīgi, ļoti labprāt arī pastāsta katras atdotās mantas vēsturi.”
Seno lietu krātuvē darbojas arī rokdarbu kopa “Dzīparu namiņš” – rokdarbnieču darbi ir apskatāmi muzejā, ik pa laikam notiek izstādes. Muzejā glabājas pavisam īpašs rokdarbnieču veikums – “Dzīparu namiņš” piedalījās akcijā “Sēlijai būt”, izadot 8 metrus garu šalli Sēlijas karoga krāsās. Rīgā, Gaismas pils pakājē, atrodas Raiņa skulptūras, kuras tika rotātas ar rokdarbnieču šalli. Arī citi rokdarbnieču radošie darbi rotā seno lietu krātuves ekspozīciju. Atzīmējot Latvijas simtgadi, tika adīti 100 balti cimdi Latvijai, kas vēlāk kopā ar citiem rokdarbnieču darbiem tika aizsūtīti uz Ukrainu kā atbalsts karā cietušajai valstij. “Sēļu istabā” glabājas ne tikai “Dzīparu namiņa” rokdarbi, bet arī senāki. Muzejam pūrā ir daudzi īpaši stāsti par eksponātiem, bet šis ir īpaši skaists: “Mēs saņēmām ļoti skaistus tamborējumus no skolotājas Annas Kuļikovskas, muzejā kādreiz notika daudzas viņas darbu izstādes. Skolotāja Kuļikovska bija pirmā, kas savā laikā saņēma ratiņkrēslu no Sarkanā Krusta, kas tikko bija sācis savu darbību arī Latvijā. Kā viņa pati teica, no tā prieka, ka ir saņēmusi tādu Dieva dāvanu un beidzot varēs izbraukt no mājas, viņa uztamborēja skaistu baltu mežģīņu krādziņu, cimdus, rozīti un nosūtīja pa pastu Zviedrijas karalienei Silvijai kā pateicību. Pēc kāda laika mūsu skolotāja Anna Kuļikovksa saņēma atklātnīti no karalienes Silvijas ar visu oriģinālo parakstu. Un kurš gan vēl sarakstās ar Zviedrijas karalieni, ja ne ilūkstieši?”, smej V.Rimša.
Seno lietu krātuvi “Sēļu istaba” teju trīsdesmit gadu laikā ir apmeklējuši ļoti daudzi Ilūkstes vēstures izzinātāji. V. Rimša ir ļoti priecīga, ka ir izveidojusies skaista sadarbība ar Ilūkstes Raiņa vidusskolu – ik pa laikam muzejā notiek tematiskās stundas, kur klase nāk un izzina vēsturi, piemēram, ap 25. martu parasti nāk klases un klausās mācību stundu par represiju laiku. Arī skolēni, kas veic pētījumus zinātnisko darbu ietvaros, bieži vien apmeklē “Sēļu istabu”. Savulaik arī Heinrihs Strods ir pavadījis daudz laika seno lietu krātuvē, rakstot grāmatu “Sēlija senāk un tagad”, pat Imants Ziedonis, rakstot grāmatu “Leišmalīte”, ir apmeklējis muzeju. Seno lietu krātuvē ir bijuši viesi ne tikai no Latvijas, bet arī no Šveices, Ķīnas, Japānas un Lielbritānijas.
Vēsturei ir īpaša nozīme katras vietas šodienā un rītdienā. Vanda Rimša teic: “Es domāju, ka bez vēstures mūsdienas būtu daudz vienkāršākas, tās mūsdienu tehnoloģijas nebūtu tik ļoti attīstītas.” Seno lietu krātuves vadītāja stāsta, ka tie fakti, ko viņa kādreiz zinājusi par Ilūksti un citām lietām, pamazām apaug ar vēl plašāku informāciju – katrs eksponāts, kas ienāk muzejā, parāda mūsu vēstures dažādās šķautnes, Ilūkstes vēstures nezināmās vai izzudušās lapaspuses. Krātuves vadītāja stāsta: “Pavisam nesen uz krātuvi tika atnesta pavisam vienkārša lietiņa – 1933. gadā izdota zirga pase. Tajā laikā nevarēja zirgu pārdot bez šīs pases. Tur ir iekļauti dažādi fakti par dzīvnieku, kur dzīvojis, cik maksājis, noteikumi, kā turēt zirgu un tā tālāk. Bet pats interesantākais ir grāmatiņas beigās – tur ir raksturojums, kā atpazīt zirgu pēc spalvas krāsas. Vai jūs esat dzirdējuši tādas krāsas – dūka, bēra, losa, lūsaina, palsa, pāta, dārka? Es ne! Man tas bija pārsteigums! It kā mazs nieks, necila grāmatiņa, bet tajā pat laikā, tā ir tāda vērtība vēsturei! Man tā patīk šie mazie fakti, kas paplašina redzējumu un ļauj izzināt, ka Ilūkstei ir tik dziļa un sena vēsture!”
Seno lietu krātuve “Sēļu istaba” atrodas Ilūkstē, Raiņa ielā 33a, Ilūkstes Bērnu un jauniešu centra telpās. Apmeklējumu var pieteikt, zvanot uz tālruni 28384018.
Teksts, foto: Māra Multiņa
