Daudziem varbūt būs pārsteigums uzzināt, ka Limbaži ir latviska pilsēta tikai salīdzinoši neilgu laiku. Protams, sākotnēji viduslaiku Lemiseles ciematā dzīvoja lībieši un vēlāk arī latvieši. Taču mazajā pilsētiņā, kas 17.gadsimtā izrādījās brīnumainā kārtā pārdzīvojusi gadu desmitus ilgušo karadarbību, iedzīvotāji bija galvenokārt vācieši. Pat kalpu kārtas ļaudis bez pilntiesīgu pilsoņu tiesībām lielā mērā bija nevis latvieši, bet no Pērnavas vai Viljandi apkārtnes pārcelti igauņu dzimtzemnieki, ko vietējie vācieši acīmredzot uzskatīja par labākiem mājkalpotājiem. Latvieši Limbažos sāka ierasties pakāpeniski, 19.gadsimta laikā, aizstājot igauņus palīgdarbos un līgstot pie pilsētas amatniekiem, lai apgūtu sava saimnieka arodu. Tādējādi vēl 19.gadsimta 70.gados Limbaži nejaušam ceļotājam likās esam Vācijas mazpilsētas atdarinājums. Uz ielām, vismaz ap tirgus laukumu, skanēja galvenokārt vācu valoda, kas bija obligāts saziņas līdzeklis katram cienījamā kārtā tikušam pilsētniekam. Īpašu vācisko gaisotni veidoja pilsētas trīs klasu apriņķa skolas jeb kreisšūles audzēkņi, kas, būdami tikai vidusskolnieki, apģērbā un uzvedībā atdarināja Vācijas studentus. Vienīgā lielā atšķirība no Rīgas bija Limbažu vācu kopienas iecietīgā attieksme pret latviešiem un igauņiem. Izskaidrojums bija vienkāršs – ja neskaita nedaudzus Limbažos dzīvojošos muižniekus, kas parasti turējās savrup no pilsētniekiem, vietējie vācieši kā pēc mantas tā kārtas nebija tik ievērojami ļaudis, lai spētu dižoties savu Rīgas vai pat Cēsu tautiešu priekšā. Atstatums starp saimnieku – vācieti un kalpotāju – latvieti 19.gadsimta Limbažos nebija tik liels, kā citviet Baltijā.
1881.gada tautas skaitīšana uzrādīja Limbažos 1812 iedzīvotāju – pieaugums par gandrīz ceturtdaļu tikai piecpadsmit gados. Tīla fabrikas dibināšana un pašvaldību reforma, kas deva pilsētai pirmo vēlēto domi, sāka pārvērst Limbažus. Ievērojamākā jauna laikmeta iestāšanās pazīme bija Pilsētas nama celtniecība pie tirgus laukuma. Nākamās paaudzes aizmirsa, ka šī zīmīgā un Limbažiem veltītu aprakstu publikācijās tik bieži atainotā ēka savulaik bija iecerēta kā piemineklis pilsētas jauniegūtajai neatkarībai no Rīgas. To cēla uz 1881.gadā nojauktā Rīgai piederējušā Viduskroga pamatiem, svinot nojaukšanu kā uzvaru pār Limbažu saimniecībai kaitīgu rūpalu. Pilsētas namu, kas bija paredzēts četriem veikaliem tā pirmajā stāvā un iestāžu telpām – otrajā, uzbūvēja gada laikā. 1882.gada 30.augustā notika tā iesvētīšanas svētki ar nama pušķošanu tik lielā ziedu kalnā, ka daļu zaļumu vairs nebija kur likt, dievkalpojumu, pilsētas galvas Heinriha Krūzes runu ar pateicību krievu caram, un pilsētas un apkārtnes ”labāko ļaužu” bankets ar gandrīz 50 lūgtiem viesiem. Arī 1882.gadā Limbaži joprojām bija maza pilsēta, kur bagātu vai lielos amatos celtu vīru nemaz nebija tik daudz. Tāpēc uz vāciskajiem svētkiem ar vietējā kora Liederkranz dziesmu pavadījumu izrādījās ielūgti arī daži Limbažu pagasta runasvīri, kam piemita viens, no vāciešu viedokļa liels netikums – zemnieki prata tikai dzimto latviešu valodu. Šis trūkums nāca gaismā tikai pēc virknes apsveikuma runu, kad viens no pagasta runasvīriem palūdza svētku rīcības komitejai atļauju teikt dažus lielajam notikumam piedienīgus vārdus arī latviski.
Par to, kas notika tālāk, mēs zinām no kāda limbažnieka vēstules, kas mēnesi vēlāk tika publicēta Rīgā iznākošajās latviešu avīzēs. Jau pēc pirmajiem latviski teiktajiem vārdiem viens no viesiem esot uzsaucis apsveicējam, ka vāciešiem nav vajadzīgas latviskas runas. Skandālists, visticamāk, nebija ne limbažnieks, ne īpaši ievērojams vīrs, jo rīkotāji viņu nomierinājuši un izvadījuši no svinību vietas. Par nelaimi, tracī iejaucās vairāki padzītā viesa draugi, skaļi paziņojot, ka visi klātesošie prot vāciski, tāpēc runāt te latviski nav nekādas vajadzības. Apjukušie rīkotāji neatrada neko labāku, kā nekavējoties pārtraukt runas ar orķestra mūziku. Vācu avīze ”Zeitung fūr Stadt und Land” reaģēja uz latviešu preses ziņām ar augstprātīgu vīpsnāšanu par ”jaunlatviešu naidu pret vāciešiem”. Šodien vairs nav iespējams noskaidrot visu patiesību par vārdu apmaiņu Pilsētas nama iesvētīšanas banketā, taču šim notikumam bija ievērojamas sekas Limbažu latviešu kopienas dzīvē. Gadu iepriekš lēnām iesāktā latviešu pašorganizēšanās ieguva jaunu sparu un 1884.gada Jāņos Limbažos dzima Saviesīgā biedrība, kas jau pirmajos pastāvēšanas gados, citu starpā pateicoties arī Baumaņu Kārļa talantam, kļuva par spēcīgāko kultūras centru pilsētā un, vispirms līdzvērtīgu, bet drīz vien arī krietni prasmīgāku vācu biedrības Musse sāncensi dažādu pasākumu rīkošanā. Kas attiecas uz vāciešiem – jau pati Rīgas krievu cenzūras 1882.gada septembrī dotā vēstules publikācijas atļauja bija laikmetu griežu sākuma apliecinājums. Tikai piecus gadus vēlāk arī baltvāciešiem, kopā ar latviešiem un igauņiem, nācās sākt obligāti apgūt ar likumu uzspiesto krievu valodu un izbaudīt to pašu likteni, ko tie gadsimtiem bija vēlējuši reiz iekarotajām Baltijas tautām.
