Turpinot iepazīt apkaimes ar mūsu cilvēku stāstiem rubrikā “Apkaimju cilvēkstāsti”, šoreiz uz sarunu aicinājām motokrosa treneri un auto-motokluba “Bieriņi” vadītāju AIVARU ĀBOLU, kurš veltījis savu dzīvi motosporta attīstībai Latvijā. Savulaik Aivars bija mārupietis, bet šobrīd dzīvo Rīgā, taču saikni ar novadu nav pārrāvis, jo turpina šeit strādāt, audzināt jaunos motokrosa sportistus un organizēt sacensības. Februāra izskaņā viņš saņēma Mārupes novada pašvaldības apbalvojumu par mūža ieguldījumu sportā Mārupes novadā.
Aivara Ābola vadībā ir trenējušies izcilākie Latvijas motosportisti, tostarp Ingus Bērziņš, Māris Rupeiks, Iļja Balodis-Nagradovs, Romāns Jakovļevs, Lauris un Kristaps Liepiņi, Kristers Drevinskis, Toms Babris un Edvards Bidzāns. Aivara zināšanas un pieredze palīdzēja šiem sportistiem sasniegt augstus rezultātus gan Latvijas, gan starptautiskā mērogā. Viens no Aivara Ābola nozīmīgākajiem ieguldījumiem ir 15 izveidotās motokrosa trases Latvijā, kas sniedz iespēju jaunajiem sportistiem attīstīties un pilnveidoties. Viņš piedalījies arī mototrases “Vilciņi” izveidē Jaunmārupes apkaimē. Jau vairāk nekā desmit gadus Aivars Ābols organizē Mārupes kausa izcīņu mini-motokrosā Jaunmārupē.
AIVARS ĀBOLS | Motosporta treneris un auto-moto kluba “Bieriņi” vadītājs
Aivars Ābols dalās atmiņās par mototrases “Vilciņi” izveidi un sportiskajiem sasniegumiem
Aivara kladīte, kur viņš ir pierakstījis savus sportiskos rezultātus
– Kad un kādēļ auto-motoklubs “Bieriņi” izveidoja trasi “Vilciņi” Jaunmārupes apkaimē?
– Pats auto-motoklubs “Bieriņi” ir dibināts 1956. gadā. Tas ir gads, kad es piedzimu. Klubs tika atjaunots 2003. gadā. Mototrasi “Vilciņi” izveidojām 2003. gada rudenī. To darījām kopā ar Modri Kļaviņu, kurš ir šīs zemes īpašnieks, un vēl dažiem vecajiem sportistiem. Šī ir viena no piecpadsmit trasēm, ko esmu izveidojis Lativijā. Man ļoti patīk. Tikko izveidojām treniņu trasīti arī Skultē. Šo vietu Jaunmārupē izvēlējāmies tāpēc, ka tepat blakus ir šoseja, ļoti ērta piebraukšana, visapkārt klusums, arī troksnis nevienamnetraucē, neaiziet līdz mājām.
Šī ir ļoti skaista vieta. Mārupes novads vispār ir ļoti skaists.
Izveidot trasi un izaudzināt sportistu ir māksla. Tu skaties, kā mazais bērns, kurš tikko ir iemācījies staigāt un knapi stūrē, mācās lēkt pa tramplīniem un izaug, un tu esi radījis veselu skaistu gleznu. Jūtos mazliet kā tāds mākslinieks. Tradicionāli mākslinieks ir dziedātājs, gleznotājs, aktieris… Es uz to skatos mazliet plašāk.
Vai tā nav māksla, kā basketbolists Valdis Valters met bumbu, kā Sandis Ozoliņš vai Helmuts Valdis Zariņš spēlē hokeju? Tā ir tāda savdabīga māksla.
– Kas jūs esat pēc profesijas?
– Pēc profesijas tagad esmu motosporta treneris.
Jau kopš bērnības es vēlējos savu dzīvi saistīt ar motosportu. Man ļoti patika braukt ar visu ko. Jau tālajā 1968. gadā es Mārupē organizēja velosacīkstes, līdzīgas kā šobrīd BMX. Braucām ar divriteņiem “Ukraina”, “Orļonok”, “Škoļņik”, kas dalījās klasēs, un bija jābrauc pa vienu maziņu aplīti. Braukt un mācīt braukt ir mans dzīves sapnis, hobijs un darbs – viss vienā.
– Kas jūs iedvesmoja iet šo dzīves ceļu?
– Pats. Bija tāds Aleksandrs Briedis, kurš nodibināja “Bieriņu” auto-motoklubu, un viņš mani ievirzīja sportā. Jau no bērna kājas braukāju ar skrejriteni, taisīju tramplīnus un lēkāju. Man patīk tāda dzīve.
Ir tāds Latvijā slavens motobraucējs Māris Rupeiks, pasaulē blakusvāģos bijis trešajā vietā. Viņa tēvs mani ievilka lielajā sportā. Viņš bija mans treneris. Tā arī sākās mans lielais sports.
Man patīk “Zelta mopēda” koncepts, patīk bērni un tas tusiņš. Kad norisinās mini-motokrosa sacensības, mototrasē “Vilciņi” ir ļoti laba atmosfēra, kāda nav lielajās sacīkstēs. Es bērniem ļauju skraidīt, spēlēt bumbu, braukt ar riteņiem un justies brīvi. Arī šīs sajūtas paceļ.
– Kuri ir nozīmīgākie cilvēki, kas palīdzēja jums augt un attīstīties?
– Aleksandrs Briedis, Jānis Rupeiks, Modris Kļaviņš, Dzintars Elberts, Atis Alžāns bija paši pirmie, kas nāca man palīgā un sāka šo vietu veidot. Noteikti jāpiemin arī Latvijas leģendas motosportā “Bieriņu” puikas Vitauts Donis un Mārupietis Arvis Ozoliņš, kas mani iedvesmoja, vēl no senajiem laikiem.
– Kā jūs raksturotu savu devumu sportam un sabiedrībai kopumā?
– Es sniedzu pamata bāzi. Pie manis ir motokrosa bērnudārzs, sākumskola un pamatskola. Bērni iziet šim cauri un tad jau aiziet lielajā dzīvē. Man tieši ar bērniem sākās visi lielie rezultāti. Pie manis viņi mācās kādus četrus piecus gadus un trenēties sāk jau no četru gadu vecuma. Te vairāk apgūst motokrosu tādā kā spēles veidā, bet rezultāti ir. Piemēram, Eduardam Bidzānam, kurš ir jaunā moto sportazvaigzne.
– Kādas vērtības jūs vēlaties nodot jaunajai paaudzei?
– Te ir tas noslēpums – maziņš, bet dziļš. Iebraucot trasē, bērnam blakus vairs nav neviena, kurš pateiktu priekšā, kas jādara. Tās piecpadsmit līdz divdesmit minūtes, kad bērns brauc, viņam lēmumi ir jāpieņem pašam. Mazi bērni baidās patstāvīgi pieņemt lēmumus. Viņu atbildes parasti ir: “Es nevaru. Es nemāku. Man ir dusmas.” Šīs bailes šeit tiek pārvarētas.
Motokrosa trase visu laiku mainās. Sākumā ir maza bedre, tad tā top liela, tad akmens parādās, kāds nokrīt… Atrodoties trasē, ir jādomā, jāseko līdzi izmaiņām, jāpielāgojas un zibenīgi jāpieņem lēmumi, ko un kā darīt. Te iemācās patstāvību un ātru reakciju.
Lai varētu nodarboties ar šo sporta veidu, ir jāattīsta gan fiziskās, gan mentālās īpašības, ir jāattīsta ātra reakcija, jo lēmumi jāpieņem sekundes simtdaļā. Lielākā daļa manu bērnu peld, skrien, vingro. Motokross kopumā ir smags darbs, un Amerikā tas atzīts pat par vienu no grūtākajiem sporta veidiem.
Ja strādā, rezultāti ir. Novēroju, ka tiem bērniem, kas nodarbojas ar motosportu, arī skolā ir labākas atzīmes.
– Ar ko jūs kā treneris īpaši lepojaties?
– Tie ir manu audzēkņu panākumi. Mārupietis Eduards Bidzāns vienpadsmit gadu vecumā kļuva par Eiropas čempionu, četrpadsmit gadu vecumā ieguva pasaules vicečempiona titulu, tad atkārtoti kļuva par Eiropas čempionu. Šobrīd viņš jau brauc pasaules līmeņa elitē Nāciju kausa izcīņā Latvijas izlasē, kur gadā tiek tikai trīs sportisti uz vienām sacīkstēm.
Tad man ir meitenes divas, Anna Stecjuka un Patrīcija Berziņa, kas ir labākās Baltijā. Sportisti ir ļoti daudz. Kopš 2013. gada, kad tiek rīkotas bērnu mini-motokrosa sacīkstes, no tām nāk vesela plejāde ar mārupiešiem sportistiem, kas ir Latvijas izlasē, ar dažādiem rezultātiem piedalās Eiropas čempionātos – Toms Dankerts 14 gadi, Raivo Laicāns 15 gadi, Roberts Brants 11 gadi, Roberts Vanags 9. gadi, Daniils Hohlovs 9 gadi, Leo Veinbergs 9 gadi, Bruno Geitus 9 gadi un Ričerds Mihailovs 8 gadi.
– Kā jūs nonācāt pie idejas par mini-motokrosa sacensībām?
– Mini-motokrosa sacensības ir atjaunotas “Zelta mopēda” sacīkstes, ko Aleksandrs Briedis bija iekustinājis.
Tā kā mūsu laikos vairs nav tādu mopēdu, kā kādreiz, es izdomāju, ka ir jāveido līdzīga kustība, tikai jau ar mūsdienu motocikliem. Sacensības tiek rīkotas bērniem no četriem līdz astoņpadsmit gadiem. Tā ir vesela kustība. Sāku es ar četrdesmit diviem dalībniekiem, bet pagājušajā gadā sacīkstēs piedalījās jau simt desmit dalībnieku. Dalībnieku skaita rekords ir simt piecpadsmit bērnu no visiem Latvijas nostūriem, arī no Polijas, Lietuvas, Igaunijas, Ukrainas, Kazakstanas, Irijas, Anglijas un Norvēgijas.
– Ko motokross ir iemācījis un devis jums personīgi?
– Visu laiku domāt, analizēt un pieņemt lēmumus. Dzīve gan pierādījusi, ka pirmais lēmums vienmēr ir vispareizākais.
– Kā, jūsuprāt, var iedvesmot jaunos sportistus nekad nepadoties?
– Katram bērnam tas ir individuāli. Vienam strādā konfekte, citam kāds skarbāks vārds. Tagad bērni ir pilnīgi citādāki, ļoti drosmīgi, un enerģija pilnīgi plūst no viņiem.
– Kas jums darbā sniedz vislielāko prieku un motivē, un kāds ir lielākais gandarījums?
– Kad es redzu no malas, ka sportā iesaistās visa ģimene, ka sports vieno visu ģimeni. Tāpat man ir milzīgs prieks redzēt stiprus un attīstītus bērnus, un mīļu ģimeni.
– Kādas ir būtiskākās rakstura īpašības un prasmes, kas nepieciešamas jūsu darbā?
– Neatlaidība un gribasspēks. Man ir bijuši puiši, kas iedarbina motociklu un aizmūk. Un tad man citi jautā: nu ko tu tur ar viņiem vēl dari? Es saku: daru un turpināšu darīt, turpināšu mācīt. Un viņi pie manis brauc.
Kad saņēmu pirmo licenci, man eksāmenā Sporta akadēmijā jautāja, kas ir mana lielākā motivācija. Pirmkārt, protams, tie ir sportiskie panākumi. Otrkārt – tā ir iespēja mainīt cilvēka dzīves ceļu uz labāku. Piemērs no manas pašas pirmās grupas Rīgā, Maskavas rajonā: man bija iedoti divdesmit grūti audzināmie bērni, kas savos desmit gados jau pīpēja, ostīja līmi un ko tik vēl visu nedarīja. No divdesmit bērniem desmit nenonāca cietumā. Četrus gadus strādāju ar viņiem, un esmu tiešām lepns, ka mans darbs ir mainījis šo bērnu attieksmi un dzīvi.
– Ja jūs varētu atkal sākt no sākuma, vai kaut ko darītu citādāk?
– Varbūt solis nebūtu trīsdesmit, bet trīsdesmit vienu centimetru garš. (Smejas.) Kopumā darītu visu to pašu.
Mārupes novada Tūrisma un uzņēmējdarbības atbalsta aģentūra
