Viņu zelts ir izzināšana. Viņi prot uzdot īstos jautājumus, lai nonāktu līdz atrisinājumam. Bet, kad visi pavedieni atšķetināti un detaļas atklāj kopainu, viņi to svin, ļaujoties jaunai vilkmei. Jo viss ir savstarpējā mijiedarbībā, un pagātnes un tagadnes robežšķirtne reizēm nemaz nav šķirtne. Tas stāsts par zīles ritēšanu ozolā un atkal zīlē – par pasaules kārtību, ko izzināt.
17.novembrī Valmieras novada pašvaldības apbalvojumu “Valmieras novada Gada cilvēks” par brīvprātīgu iesaisti kopienai nozīmīgās norisēs, par nenovērtējamo darbu, kopā ar Valmieras muzeja un projekta komandu strādājot pie ekspozīcijas “de Woldemer” izveides, kas jau saņēmusi vairākus nacionāla un starptautiska līmeņa apbalvojumus, par būtisku ieguldījumu Valmieras vēstures pētniecībā, aicinot uzzināt un izzināt, kā arī veicinot Valmieras vārda izskanēšanu pētniecības un vēstures jomā ārpus valsts robežām, ieinteresējot iedzīvotājus iedziļināties vēstures notikumos, saņēma vēsturnieki Liene un Alberts Rokpeļņi.
“Tā ir kaut kāda vilkme, patīk zināt lietas, padiskutēt. Tā tas bija jau bērnībā. Indiāņi, bruņinieki, seno laiku leģendas, lasīju Homēra “Odiseju” un “Īliadu”, leģendas par karali Arturu. Protams, ka maziem bērniem šādas tēmas šķiet saistošas, arī mūsu puikām. Vēsture kā mācību priekšmets man patika un padevās. Varbūt es nebiju centīgākais un nebiju olimpiāžu laureāts, bet man patika palīdzēt klasesbiedriem, izskaidrojot, kā es saprotu kādus vēsturiskus notikumus vai likumsakarības. Tad arī ievēroju, ka man patīk cēloņsakarību meklēšanu, detektīva darbs, loģisku secinājumu veidošana un tā visa apkopošana stāstā, spējot to pasniegt citiem cilvēkiem saprotami,” par profesijas izvēli stāsta Alberts Rokpelnis. “Pamatskolā profesijas, kas saistīja manu uzmanību, bija vēsturnieks, valodnieks un ārsts. No pēdējās izvēles atteicos, jo, padziļināti apgūstot ķīmiju, parādījās alerģijas. Politika, vēsture, valodas, diplomātija ir lietas, kas interesējušas un padevušās, tāpēc esmu izvēlējusies profesiju, kur to varu apvienot. Pazīmes, līdzīgi kā Albertam, man bija jau diezgan mazā vecumā – es biju tā dīvainā meitene, kura 7. klasē intereses pēc izlasīja Indriķa Livonijas hroniku. Iespējams, ka interese radās vēl senāk, mans tētis bērnībā pirms gulētiešanas man stāstīja pasakas, kur bija ievīti vēsturiski notikumi,” tā Liene Rokpelne.
Alberts saka, ka svarīgi saprast, ka vēsturnieks ir kā virsjēdziens, kas aptver daudz jomu un tēmu. “Ir vēsturnieki, kuri darbojas akadēmiskajā vidē, ir politiķi, valsts pārvaldē strādājošie, ir diplomāti, mācībspēki. Pārstāvētas dažādas jomas, turklāt par visiem vēstures jautājumiem vēsturnieks nevar zināt vienlīdz padziļināti, katrs nonāk pie savas tēmas, ko pēta vairāk. Man gribētos teikt, ka muzejos strādā vēstures komunikatori – vēsturnieki, kuri spēj sabiedrībai saistošā veidā pastāstīt par konkrētām tēmām, spējot arī atrast piemērotāko formu, piemēram, rīko semināru, veido muzejpedagoģiskās programmas, iekārto izstādes, skaidro par krājumā pieejamo, vada ekskursijas u.c. Svarīga ir kritiskā pieeja avotu analīzei un nemitīga sekošana līdzi aktualitātēm.”
“Tā jau varētu likties – tā taču ir vēsture, kas gan tur varētu būt mainījies, viss ir jau noticis. Labam vēsturniekam ir jāpārzina arī aktuālā, mūsdienu situācija. Bet vēsture arī ir interpretācija, ko nosaka konkrētā laika vēsturiskā pieredze (piemēram, padomju laikā septembrī bija jāatzīmē Valmieras atbrīvošana, bet patiesībā tā bija Valmieras iznīcināšana), turklāt atklājas arvien jauni fakti,” stāsta Liene.
Jautāti par to, kā ir būt vēsturnieku ģimenei, Liene saka, ka tas palīdz izprast vienam otru un būt atbalstam. “Arī tad, ja, neesot vairākas dienas kopā ar ģimeni, jo tās pavadītas pētniecības darbā citu valstu arhīvos, kur ir atrasts tikai viens teikums vai dokuments, mēs spējam dalīt prieku un sajūsmu, jo tas ir svarīgs pavediens turpmākajā darbā. Sevis pārbaudīšana ir vēl viena lieta, jo vēsturniekam tas ir svarīgi – nepalaist kaut ko garām. Mēs viens otru bakstām, skatāmies, vai tēma saprotami pasniegta. Labi, ka mums nav viens un tas pats vēstures pētniecības periods, jo, esot šajā tēmā padziļināti, pats jau vairs neredzi, ka kaut kas nav pateikts vai nepietiekami izskaidrots, tāpēc ir labi, ka viens otru pieskatām. Dodoties ģimenes ekskursijās, bērni zina, ka noteikti būs jāapskata arī kāds vēsturisks objekts, bet viņiem tas ir interesanti.” Alberts piekrīt un atceras: “Kad pie mums viesojās Latvijas Radio 1 “Ģimenes studija”, dēls Ernests stāstīja, ka Polijā bijām Malborkas pilī, pasaulē lielākajā ķieģeļu pilī, nevis, piemēram, aizrautīgi stāstīja par peldēšanos akvaparkā. Lai profesijas izvēle paliek dēlu ziņā, bet mums patīk, ka viņus interesē process. Vienu vakaru desmitgadīgais dēls pajautāja, kas ir NATO. Tad pirms miedziņa stāstīju par ģeopolitisko situāciju pasaulē pēc Otrā pasaules kara, kāpēc šobrīd ir tāda situācija. Protams, daudz kas aizmirsīsies, sajuks, bet kaut kas arī atmiņā nosēdīsies.”
“Runājot par vakara pasakām, jāsaka, ka saspringtākos brīžos, piemēram, ja jānodod darbi Latvijas Universitātē, kur tagad studēju doktorantūrā, pasaku laiku apvienoju ar studēšanu – bērniem lasu akadēmisko literatūru. Svarīgākais ir īstā izteiksme. Vienu vakaru, kad šādi lasīju par Vācu ordeņa vēsturi, piecgadīgais puika paskatās uz bildīti un saka, ka pils viņam atgādina viņa uzbūvēto Lego pili, tātad viņš jau spēj saskatīt līdzību,” turpina Liene.
Liene stāsta, ka reizēm cilvēki nobīstas iedziļināties vēstures jautājumos, uzskata, ka to grūti izprast. “Vēsture ir daudzšķautņaina, bet visu izprast ir neiespējami. Svarīga ir interese un vēlme uzzināt, tāpēc arī rīkojam dažādus seminārus, aicinot dažādus pētniekus, kuri savu tēmu izpētījuši padziļināti.” Alberts papildina, ka vēsturnieka darbā ir svarīgi arī meklēt iespējas mācīties citam no cita. “Valmierā bija iespēja, piemēram, uzzināt kaulu pētnieka stāstu, tāpat par Vidzemē apbedītajiem cilvēkiem – paši izglītojamies un arī citiem noderīgi. Varētu šķist dīvaini, kāpēc Jauno vēsturnieku konference, kas ir valsts mēroga norise, notiek Valmierā. Bet arī kolēģi Rīgā teica, ka šeit izjūt plašāku rezonansi. Vēsture ir plaša, tēmas – dažādas, man patīk, ka caur mūsu profesiju var ieraudzīt pasaules dažādību.”
Stāstot par Valmieras muzeja ekspozīcijas “de Woldemer” tapšanu, kur stāsti par Valmieru dzīvo jaunbūvētajā stikla apjomā virs pils mūriem un restaurētajās senajās ēkās un kas šovasar svinēs jau divu gadu jubileju, abi atzīst, ka muzeja komanda kopā ar dažādām iesaistītajām pusēm ieguldījusi ļoti lielu darbu, kas prasījis arī apgūt daudz jauna. “Kopā ar Dāvi Pumpuriņu vairāk bijām atbildīgi tieši par saturu un sadarbību ar dizaineriem, restauratoriem, dažādu vēstures jomu speciālistiem – ko no plašā Valmieras attīstīšanās stāsta izcelt, kā līdz tam nonākt un kā to atainot ekspozīcijā. Šis darbs prasīja daudz, bet arī daudz deva. Mēs dzīvojam ar pārliecību, ka ar labo un vērtīgo ir jādalās. Ko tas dod, ja aizbraucu uz labu konferenci, bet nepadalos ar to, ko tur dzirdēju, uzzināju?! Ar “de Woldemer” ir līdzīgi – tur ir ieliktas visu šajā procesā iesaistīto zināšanas un prasmes,” stāsta Liene. “Svarīgi piebilst, ka visam ir jābalstās faktos, ja kaut kas nav zināms vai vēl nav atklāts, tā arī ir jāsaka. Daudzi mums ir jautājuši, kur tad šajā ekspozīcijā ir fakts par Valmieras dibināšanu. Tāds nav, jo mums nav dokumenta, kas to apliecinātu. Ir dokuments, kur pirmo reizi pieminēta Valmiera, bet pilsētas dibināšanas dokumenta nav. Valmieras dzimšanas dienai atskaites punkts ir baznīcas uzcelšanas gads. Lai gan arī tas ir diskutabls. Pētniecība turpinās.”
Liene un Alberts atceras, ka ekspozīcijas iekārtošanas noslēguma posms sakrita ar Vispārējiem latviešu Dziesmu un Deju svētkiem. “Agri no rīta braucām uz mēģinājumu Mežaparkā, vakarā atpakaļ, lai līdz pusnakti turpinātu iekārtot, no rīta atkal agri uz Rīgu. Pārgurums milzīgs, bet arī gandarījums par paveikto darbu ir milzīgs.”
Jautāti par lepošanās vērto, Alberts atbild: “Protams, lepojos ar savu ģimeni un bērniem, bet labāk gribētu teikt, par ko man ir prieks. Un tas man ir par to, ka vēstures lietas var iznest arī ārpus darba. Piemēram, mūsu kopdarbs Muzeju naktī ar Valmieras Mūzikas skolu, kur tika apvienots koncerts ar skolas vēstures stāstu. Ja izdodas ideju īstenot un kādam rezultāts ir paticis, par to man ir prieks, ka ir iespēja uzzināt ko jaunu, pārrunāt to.”
“Lepojos ar savu ģimeni, lepojos, ka esam devuši Latvijai jau ceturto dēlu. Lai mūsu darbs būtu iespējams, lai mēs varētu darīt papildus, esmu pateicīga tuvajiem cilvēkiem par palīdzēšanu, bet vislielākā pateicība ir mūsu bērniem. Viņi atbalsta, palīdz un galvenais – iedvesmo. Vēl man ir prieks par to, ka joprojām gribu dalīties zināšanās ar citiem, ka man tas ir svarīgi, lai līdzcilvēki uzzina par mūsu kopīgo vēsturi. Lepojos ar to, ka esmu valmieriete, ka esmu te dzimusi, gājusi skolā, satikusi savu dzīvesbiedru, ka te dzimuši mūsu puikas, ka te varam dzīvot un strādāt,” saka Liene.
Foto un video Uģis Brālēns
