22. maijā Limbažu novada Galvenajā bibliotēkā (LNGB) notika kārtējā Vēstures draugu klubiņa tikšanās, kuras tēma šoreiz bija mūsdienīga un aktuāla – “Mākslīgais intelekts kā palīgs dzimtas koka veidošanā”. Priecēja kuplais apmeklētāju skaits, kas apliecina, ka interese par dzimtas pētniecību un jaunajām tehnoloģijām sabiedrībā tikai pieaug.
Ar zināšanām un praktiskiem piemēriem dalījās LNGB sistēmbibliotekāre Diāna Remese, kura klātesošajiem skaidroja, kas ir mākslīgais intelekts un kā tas var noderēt dzimtas pētniecības procesā. Diāna uzsvēra: lai gan mākslīgais intelekts ir vērtīgs rīks, ar tā sniegto informāciju jāapietas kritiski un pārdomāti.
Stāstījumā viņa atklāja arī savu personīgo ceļu dzimtas izpētē – viss aizsācies jau skolas laikā, veidojot zinātniski pētniecisko darbu, kad skolotāja ieteikusi izlasīt Lilijas Kalniņas grāmatu “Lotes bērni un bērnubērni”. Tajā Diāna sastapusies ar sava dzimtas koka atzaru, kas pamudinājis viņu nopietni pievērsties dzimtas pētniecībai. Šī aizraušanās turpinās joprojām – Diāna ir pārliecināta, ka dzimtas pētniecība nav laika tērēšana, bet ieguldījums nākamajām paaudzēm.
Sarunas turpinājumā tika aplūkotas konkrētas mākslīgā intelekta iespējas dzimtas koka veidošanā – tas spēj meklēt un analizēt datus, atpazīt radniecīgas saites, palīdz tulkot dokumentus, atpazīt sejas un pat veidot ciltskoku. Diāna iepazīstināja ar dažādām interneta platformām, piemēram, MyHeritage un Geni, un dalījās pieredzē par to priekšrocībām un izaicinājumiem.
Tikšanās izvērtās ļoti aktīva – raisījās diskusijas gan par materiāliem, kas nepieciešami dzimtas pētīšanai, gan par mākslīgā intelekta iespējām un riskiem. Diāna aicināja nebaidīties izmantot digitālos rīkus, bet vienmēr saglabāt kritisku skatījumu.
Pasākuma emocionālais kulminācijas brīdis pienāca noslēgumā, kad vēstures draugu klubiņa dalībnieks Edmunda kungs atklāja, ka viņš skolā mācījies kopā ar Diānas dzimtas kokā minētajiem Zigurdu un Edgaru Elksnīšiem. Viņš aizkustināja klātesošos un Diānu, dāvinot viņai burtnīcas lapu ar Edgara Elksnīša 1947. gadā rakstītu dzeju un vēlējumu. Diāna, saviļņota, apsolīja glabāt šo vērtīgo liecību kā daļu no savas dzimtas stāsta.
Šī tikšanās atgādināja – vēsture nav tikai grāmatās un dokumentos, tā dzīvo mūsu atmiņās, cilvēkstāstos un pat nejaušos atklājumos. Un mūsdienās, ar tehnoloģiju palīdzību, tai piekļūt kļūst arvien vieglāk.
