17. decembrī Valmieras 5. vidusskola svinēja ievērojamu jubileju – 85 pastāvēšanas gadus. Dibināta 1939. gadā, skola joprojām Valmieras novadā apvieno paaudzes un kvalitatīvu izglītību.
Kāds bija iesākums?
Jau 19. gadsimta beigās Valmiera bija slavena ar savu izglītību, skolām un skolotājiem. Valmieras vienai no vēsturiskajām skolām, Valmieras 5. vidusskolai, tās tapšanas gaita saistāma nu jau ar tālo 1919. gadu, kad tolaik pašā pilsētas centrā iepretī Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcai un toreizējam Rātslaukumam, tirgus laukumam, Valmieras apriņķa skolu ēkā izvietojās Valmieras komercskola.
Senās skolas ēka tika uzcelta jau 1790. gadā. Līdz 1887. gadam darbojās kā apriņķa skola, tautā saukta “Kreisskola”. Latviešu skolēnu skaits skolā ar laiku ļoti pieauga. 1887. gadā apriņķa skolu pārveido par pilsētas skolu, bet 1919. gadā par Valmieras komercskolu (1939. gadā skola pārcelta uz jauno ēku).
Valmieras muzeja vēsturniece Ingrīda Zīriņa stāsta:
1919. gadā pāris desmiti drosmīgu audzēkņu – gan puiši, gan meitenes, tostarp arī jaunais skolotājs Kārkliņš, bija pirmie, kas sāka rakstīt komercskolas vēsturi. Jāteic, ka arī 1919. gads bija īpašs, jo tas saistāms ar Latvijas valsts vēsturi, kad tā ir proklamēta vēl tikai iedīgļos, jo pašā valstī norit spraigas brīvības cīņas. 1920. gads atnāk ar prieka ziņu, ka Latvijas valsts ir atbrīvota. Protams, tas atspoguļojas arī Valmierā, jo 1920. gadā pirmie komercskolas skolēni ar lielu sajūsmu uztver šo ziņu, ka jaunā valsts turpmāk varēs būt pašpietiekama.
Kāpēc tāds stāsts un ievads?
Tas ir interesants ar to, ka 1920. gadā Valmieras Valsts komercskolā viesojas dzejnieks Rainis, kurš sveic komercskolas izlaiduma audzēkņus, sakot runu, un viņa vēlējums: “Esiet savas valsts patrioti!” Dzejnieks pastaigājas pa tuvējo ielu, mēro ceļu uz toreizējo mācītājmuižu. Pēc 1922. gada Valmierā jauno ielu nodēvē Raiņa vārdā.
Atmodas laikā valmierieši bija aktīvi ielu nosaukumu mainītāji. Daži uzskatīja, ka šāda iela īsti neiederēšoties, bet vēsturnieks Tālis Pumpuriņš iebilda, jo valmierieši bija pirmie, kas pēc dižā dzejnieka nāves izvēlējās ielai šo nosaukumu. Interesamti ir arī tas, ka ielas pretējā pusē atradusies Annas kapsēta, kuras kapakmens joprojām atrodas Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcā.
Iet gadi. Joprojām Valmieras Valsts komercskola ir izvietojusies varbūt ne tik plašajā Valmieras apriņķa skolas ēkā, tāpēc ir skaidrs, ka tur paliek par šauru, jo komercskola ir ļoti populāra, iecienīta, un skolēnu skaits šajā skolā ar katru gadu pieaug. Ko darīt?
Atrisinājums jau savulaik ir ticis meklēts. Tas piepildās savdabīgi. No 1906. līdz 1910. gadam, ieņemot pilsētas vadītāja amatu, Johans Georgs Apinis izvirza mērķi – izveidot Valmieru par skolu un kultūras centru. To arī dara. Viņa paveikto pilsētas attīstībā redzam arī šodien. Viņš pelnīti tika dēvēts par labvēli, ziedojot pilsētai. 1915. gada 29. maijā Georgs Apinis un Emīls Krūzemanis (Valmierā pazīstams tirgotājs, kurš pats mācījies Valmieras apriņķa “Kreisskolā”), nopērk zemi, kas atradās uz tagadējās Raiņa ielas jeb kā valmierieši toreiz teica – netālu no kādreizējā Karātavu kalniņa, Bendes tīrumiem, netālu no mācītājmuižas, ar vēlējumu, ka ar laiku tur būtu jāuzceļ arī jauns skolas nams. Viņš uzsvēra: “Lai nepiekūstam labu darīdami, un, ko esi atzinis par labu, to labāk dari šodien nekā rīt!”
Sacīts, darīts! Diemžēl šī skolas celtniecības iecere palika tikai uz papīra, jo iztraucēja Pirmais pasaules karš. Vēsturiski pirmā doma (uzcelt modernu skolas ēku) radās jau 1915. gadā., ja nebūtu minētā traucēkļa, kas zina – būtu piepildījusies, taču ne 20. gadu, ne 30. gadu sākumā, kad tika izveidota Raiņa iela, šī ideja nerealizējās.
Paiet vēl daži gadi… Ar Valmieras pašvaldības un Latvijas Izglītības ministrijas atbalstu top projekts. Tiek izvēlēta vieta ar zemesgabalu un pusotra gada laikā notiek šīs ēkas celtniecība. Celtniecības izmaksas bijušas 380 000 latu. Skolas projektu izstrādāja arhitekts Arnolds Nikolajs Čuibe, būvprojektu – Izglītības ministrijas būvniecības biroja vadītājs Blakenburgs, bet skolas būvdarbus vadījis būvuzņēmējs Hartmanis. Simboliski dievkalpojums notiek 1939. gada 17. decembrī, kad vēl vecās komercskolas audzēkņi svinīgā gājienā no rīta dodas uz dievkalpojumu Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcā, pēc tam ar skolas karogu dodas uz skolas iesvētībām. Lai gan dažas nedēļas mācības vēl nenotiek, tomēr 1940. gada sākumā visas mācību klases jau ir pārcēlušās uz jauno Valmieras Valsts komercskolas korpusu.
Jaunuzceltā skola ir ļoti moderna, populāra, un līdz Otrajam pasaules karam šeit mācīties brauc puiši un meitenes ne vien no Valmieras apriņķa, kas tolaik bija krietni lielāks nekā mūsdienās, bet arī no visas Vidzemes. Tomēr ne visi mācību gadi pagāja mīļās, drošās skolas sienās.
Interesantākais, ka šodien mēs runājam par Valmieras centru un sakām: “ Te kādreiz bija…” Atcerēsimies, ka 1944. gada 23. septembrī lielākā daļa Valmieras vēsturiskā centra nodega . Ēku vidū bija arī 1790. gadā celtā apriņķa skola klasicisma stilā. Dīvainā kārtā sprādzieni neskāra Sv. Sīmaņa baznīcu, tagadējo Valmieras domes ēku, Latviešu biedrības namu (kurš vēlāk pārtapa par teātri), kā arī jaunuzbūvēto komercskolas ēku. Īsts brīnums! Skolēni daudz strādāja, vācot gruvešus un stiklus pilsētas saspridzinātajos objektos. Daļa skolas bija atdota kara lazaretei un pieredzēja daudz ciešanu un sāpju, bet nākamos komercdarbiniekus skolotāji mācīja dažādās pielāgotās telpās vairākās maiņās. Bieži sala pirksti, petrolejas lampas kūpēja, bet humoru audzēkņi nezaudēja. Cītīgi rakstīja atmiņu albumus. Kādi tik pantiņi tur nebija… Ai-ai-ai! Itin bieži vaļa tika ļauta pat jautri dzēlīgiem novēlējumiem, piemēram “Es vēlos, lai tu vienmēr sēdi un sīpolus ar medu ēdi!”
1945. gadā pēc pilsētas atbrīvošanas skolas ēkā tiek izveidots Valmieras Ekonomiskais tehnikums. Skolas telpas bija pamestas lielā nekārtībā. Vēlāk ēkā darbojas Valmieras Pedagoģiskā skola, kuru audzēkņus draudzīgi sauc par “pedāļiem”. Pēc kara bērnu skolās bija daudz, bet trūka skolotāju un nebija, kas iet klasēs mācīt. Valdība lēma, ka 10 gadu laikā, no 1948. līdz 1958. gadam, Valmieras Pedagoģiskā skolā sagatavos 500 jauno pedagogu, dodot bezmaksas iespēju mācīties, saņemt stipendiju, dzīvot internātā, jo daudziem jau tolaik māju nemaz nebija. Pāri bija gājis karš, pretī prasot ikkatru dienu uzsākt ar pateicību par mieru pasaulē, par dzīvību un darbu, un nākotni.
Jā, skola, tavas sienas glabā lielus un iedvesmojošus stāstus par dzimtenes jauncelsmi no kara drupām, dabas pakļaušanu cilvēka gribai, par jaunības degsmi un pašaizliedzību, un par pedagogu, kurš skolas bērnam ir viss.
Gan topošie pedagogi, gan audzēkņi ielāgo, ka darbs, darbs un vēlreiz darbs tiek ieausts dvēseles, miesas, saprāta, ideālu, laimes, pienākuma un atbildības audumā.
1958./59. mācību gadā ēkā īsu brīdi darbojas arī Valmieras 3. vidusskola, kas parasti valmieriešiem saistās ar Valmieras Viestura vidusskolu (starp citu – abām skolām ir viens un tas pats arhitekts A. Čuibe).
1960./61. mācību gadā ēkā īsu brīdi darbojas Valmieras septiņgadīgā skola un vēlāk, jau ilgākā posmā tā ir Valmieras 1. astoņgadīgā skola ar savu “auru”. Te pastaigās pa skolas gaiteņiem veidojas pirmās draudzības, pirmās mīlestības, bet pa vidu ir arī kāds, kas vienkārši grib pablēņoties, tad dežuranti ar sarkanām lentām ap roku palaidņus ātri nostāda gaiteņa vidū, kur dažam labam jāstāv pat visu starpbrīdi. Rudenī pirmais mācību mēnesis paiet nevis skolā, bet kolhozu kartupeļu laukos, kur ir gan jautrība, kad sabojājas traktors, gan smags darbs, gan iespēja nopelnīt naudu klases ekskursijām. Ir arī rudens talka, kad jāsakopj skolas apkārtne, ir rudens kross, kurā jāpiedalās visiem. Ziemā visi uz slēpēm, riņķo tepat ap sporta laukumu.
No 1977. gada 1. septembra pilnīgi oficiāli skolu pārdēvē par Valmieras 5. vidusskolu. Īpaša loma ir arī skolas dziedošajiem un dejojošajiem skolēniem. Tajā laikā, lai dziedātu korī vai ansamblī, bija jāiztur nopietna atlase, arī deju kolektīvos tika tikai paši labākie. Skolas pašdarbnieki allaž plūca laurus konkursos.
Nu, lūk, tāds ir stāsts par Valmieras skolas ēkas pārtapšanas vēsturi!
Dzīve turpinās, skola attīstās. Mūsdienīga mācību infrastruktūra, aprīkota ar interaktīvajām tāfelēm, projektoru ekrāniem un citām inovatīvām tehnoloģijām, ļauj skolotājiem pielāgot mācību metodes skolēnu prasmēm un interesēm. Tiek ieviesti jauni mācību priekšmeti un programmas, kas atbilst mūsdienu vajadzībām un darba tirgus prasībām. Šobrīd Valmieras 5. vidusskola piedāvā dažādus vispārējās vidējās izglītības virzienus: uzņēmējdarbība, pedagoģija ( jau tradicionāli!) un psiholoģija, policija, drošība, valsts aizsardzība, kā arī radošās industrijas. Skolēniem ir iespēja apgūt septiņus padziļinātos mācību priekšmetus un desmit specializētos kursus. Valmieras 5. vidusskola ir dinamiska mācību iestāde, kas lepojas ar savu vēsturi, izglītības kvalitāti un starptautisko sadarbību.
Šodien svarīgi nepazaudēt šo vēsturisko atmiņu saiti, jo ne katra skola var lepoties ar tādu īpašu atrašanās vietu pie vēsturiskajām Valmieras robežām, pie kādreizējā Dzirnavu ezeriņa. Tie noteikti būtu vairāk nekā 85 soļi no kādreizējās vecās skolas ēkas līdz jaunajai, mūsdienīgajai Valmieras 5. vidusskolai, kura aicina visus absolventus uz skolas salidojumu 2025. gada 31. maijā.
“Manuprāt, viena no svarīgākajām skolas vērtībām ir šī piederības un pēctecības sajūta, kas dodas dzīvē līdzi ikvienam – vai tas būtu skolēns vai skolotājs, apkopēja, pavāre vai saimnieks. Un tas šai skolai – skolai pie Dzirnavu ezeriņa – izdodas lieliski! Un jau kā tradīcija manā dzimtā ir vārdi, ar kuriem katrs nākamais tiek pavadīts, uzsākot skolas gaitas: “Neapkauno manu skolu!”. Tas uzliek lielu pienākumu tiešām cienīgi pret to izturēties. Un es ļoti ceru, ka mūsu dzimtā šo skolu saukt par savu skolu varēs arī piektā, sestā un nākamās paaudzes!” Tā šogad raksta 10. b klases skolēns Jēkabs Emīls Paiders.
Atliek tikai piebilst – paliec tikpat saliedēta un radoša! Daudz laimes Tev, skola!








Informāciju sagatavoja:
Inese Mola,
Valmieras 5. vidusskola