Par Latvijas žurnālistikas pamata “pīlāru” dēvētais Jānis Kārkliņš bija arī ražīgs rakstnieks un uzticams draugs saviem laikabiedriem. Jānis Kārkliņš piedzima 1891. gada 6. janvārī toreizējā Valkas apriņķa Jērcēnu pagasta “Rēpeņos”. Vecāki Gusts un Marija bija lauksaimnieki, kuri atbalstīja Jāņa ilgas pēc izglītības. Jānis mācījās Ēveles draudzes skolā, pēc tam absolvēja tirdzniecības skolu Valmierā.
1908. gadā pēc skolas beigšanas Jānis pārcēlās uz Rīgu, lai nodotos dzejai un žurnālistikai. Tajā pašā gadā laikrakstā “Rīgas Apskats” publicēts viņa pirmais dzejolis un pirmais raksts avīzē “Jaunā Dienas Lapa”. Kārkliņam bija labi panākumi, un drīz viņam piedāvāja darbu avīzē “Jaunākās Ziņas”, kas dibināta 1911. gadā.
No 1911. līdz 1922. gadam iznāca četri Jāņa Kārkliņa dzejoļu krājumi. Tie lielā mērā sekoja laika un autora dzīves ritumam. Pirmais – revolucionāras jaunības krājums “Lāpa”, 1913. gadā darba un pilsētas skarbajai dzīvei veltīts krājums “Darba balss” un 1917. gadā izdots krājums “Kad lielgabali runā”, kas klusināti stāsta par sāpēm, mokām un upuriem. 1922. gadā izdotais krājums “Mēnešnakts” atšķiras no iepriekšējiem, tajā autors, norobežojoties no iepriekšējiem darbiem, kļūst sirsnīgāks un intīmi dziļāks.
J. Kārkliņš savā žurnālistikas darbā pauda uzskatus, kas kritizēja cara iekārtu, par ko viņu vairākas reizes sodīja gan ar naudas, gan cietuma sodiem. Viņš iesaistījās Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas kultūras daļā. Kādu laiku viņš bija kara korespondents laikrakstā “Jaunākās Ziņas”, tad iestājās strēlniekos un rūpējās par karavīru kultūras dzīvi. Kara pēdējos gados Kārkliņš strādāja par latviešu valodas skolotāju.
1919. gadā, kad avīze atsāka darbību, Jānis Kārkliņš atgriezās “Jaunāko Ziņu” redakcijā. Līdz okupācijai 1940. gadā šī bija visietekmīgākā avīze Latvijā. J. Kārkliņš bija “Jaunāko Ziņu” atbildīgais redaktors no 1921. līdz 1928. gadam. Līdz 1937. gadam viņš vēl darbojās kā līdzstrādnieks.
Žurnāls “Atpūta” vispirms īslaicīgi iznāca 1911. un 1912. gadā, tā īpašnieks un redaktors Antons Benjamiņš atsāka darbību 1924. gadā, Jānis Kārkliņš bija atbildīgais redaktors. Šis bagātīgi ilustrētais žurnāls kļuva par Latvijas populārāko. Par atbildīgo redaktoru J. Kārkliņš strādāja līdz 1928. gadam, vēlāk turpināja darbu līdz 1937. gadam, būdams mākslas un teātra kritikas redaktors.
Dzīvesbiedri viņš sev atrada darba aprindās – Lidija Kārkliņa, dzimusi Bikovska, bija “Jaunāko Ziņu” un “Atpūtas” līdzstrādniece.
Pirms došanās trimdā viņš paguva izdot dzejoļu krājumu “Aplis pār krustu” un īsprozas krājumu “Kristus leģendas”, kur parādās viņa attieksme pret reliģiju. Šai periodā arī iznāca vairākas viņa ceļojumu grāmatas, kā arī tulkojumi no vācu valodas (Rilke, brāļi Grimmi, Kellers).
Aspazijas testamentā 1943. gadā Jāni Kārkliņu iecēla par vienu no četriem izpildītājiem un literārā mantojuma aizgādņiem. Testamentā noteikts, ka dibināms Raiņa un Aspazijas fonds. Līdz atkārtotai padomju okupācijai tas paspēja darboties tikai vienu gadu. Trīs no testamenta izpildītājiem devās trimdā un piecdesmito gadu sākumā tur atsāka fonda darbību. Viens no daudziem fonda uzdevumiem bija izdot “Raiņa un Aspazijas gada grāmatu”.
Jānis Kārkliņš devās bēgļu laivā uz Zviedriju 1944. gadā. Stokholmā viņš aktīvi darbojās sabiedrībā. Viņš strādāja Latviešu palīdzības komitejā un vadīja tās grāmatnīcu, kā arī darbojās PEN klubā, no 1969. gada līdz 1975. gadam bija arī Raiņa un Aspazijas fonda priekšsēdis un darbojās gada grāmatas redakcijā. Viņš nemitīgi strādāja, par spīti tam, ka viņa redze strauji pasliktinājās jau no piecdesmito gadu vidus.
Starp Kārkliņa trimdas darbiem jāmin 1962. gadā izdotā atmiņu grāmata “Latvijas preses karalis”, kas vēsta par Benjamiņiem un avīzes “Jaunākās Ziņas” attīstību. Šai posmā top arī viņa “Latviešu Pūcesspieģelis”, kas ir ar humoru apveltīti stāsti par Valmieru un tās jokdari Kārli Konrādu un Šanas biedrību. Šis darbs otrreiz izdots Latvijā 1993. gadā, kad Valmieras teātrī izrādīts arī dramatizējums.
Jānis Kārkliņš septiņdesmitajos gados atkal pievērsās garīgajai pasaulei, ko izpauda grāmatā “Āmen. Dievu maiņa”, kas diemžēl palika nepabeigta.
Sešdesmito gadu beigās Jāņa sievai Lidijai beidzot deva atļauju izbraukt no Latvijas uz Zviedriju. Diemžēl viņa mūžībā devās pavisam drīz, jau 1972. gadā, arī Jānis bija jau zaudējis acu gaismu. Viņš aizgāja mūžībā 1975. gadā Stokholmā, kur abi apbedīti.
2021. gadā Latvijā sāka demonstrēt daudzsēriju mākslas filmu “Emīlija. Latvijas preses karaliene”. Šajā filmā viena no svarīgajām personībām ir Jānis Kārkliņš, ko attēlo aktieris Lauris Dzelzītis.
Patiesības un garīguma meklētājs, apveltīts ar milzīgām darbaspējām, tāds bija Jānis Kārkliņš.
Avots: literatura.lv
