Skaistā 29. janvāra dienā svinīgā pasākumā, ģimenes, draugu un tuvāko cilvēku ieskauts, simto dzimšanas dienu sagaidīja Uldis Maksiņš.
Uldis Maksiņš dzimis Urgā 1925. gada 29. janvārī. Uldim tēvs bija muižkunga galdnieks, māte – pastniece un veikalniece. Ģimene līdz pat Ulda piecu gadu vecumam dzīvoja Urgas muižā, bet vēlāk uzcēla savu māju “Apiņi” pretim Blankas krogam, Braslavas pagastā. Mācījies Vilzēnos, Matīšos un tad iestājies Cēsu arodskolā, kuru pabeidza 1944. gadā. Un tad jau nāca karš un tam bija jāpielāgojas.
Ulda tēvs cīnījies un pieredzējis Pirmā pasaules kara šausmas, Uldis – Otrā pasaules kara. Uldim bija tikai 19 gadu, kad viņu iesauca Latviešu leģiona 19. divīzijā Rūjienā.
“Latvijas valstij ir tikai 106 gadi, manam tēvam 100. Viņš ir redzējis un pieredzējis visu, un viņš varbūt neatceras, ko vakardien ēdis vakariņās, bet detaļās atceras notikumus no kara gaitām,” stāsta meita Vizma.
Tas bija laiks pēc Ulda dzimšanas dienas, mīnuss 25 grādus auksts februāris, kad, esot frontē kaujās Kurzemes cietoksnī, viņu smagi ievainoja. Tā bija veiksme, Uldis ievainots līda pa Kurzemes cietokšņa biezajām sniega kupenām līdz mežmalai, kur pēc kāda laika viņu atrada savējo patruļa. Tālāk jau ceļš uz Rendu, kur sekoja atveseļošanās process, bet, tā kā ievainojums kājā bija smags, bija jāveic operācija Vācijā, kam sākumā Uldis pretojās, tomēr kopā ar citiem karavīriem arī no Jaunpils, Ventspils, Liepājas ar pēdējo kuģi devās uz Vāciju, kur ārsti Uldim kāju izglāba.
Un tā sākās ceļš trimdā. Uldis apmetās Vācijā, Hanavas bēgļu nometnē, kur arī pabeidza ģimnāziju. Tajā laikā arī apprecējās ar Astru Purviņu. Vācijā pavadīti pieci gadi, 1949. gadā abi pārcēlās uz Kanādu, kur Uldi un sievu pieņēma kā imigrantus.
Uldim un Astrai laulībā dzimuši četri bērni. Kanādā Uldis iesaistījās sabiedriskajā dzīvē, aktīvi darbojās organizācijā “Daugavas Vanagi Kanādā”, dziedājis Toronto latviešu vīru korī “Viesturs”, Toronto latviešu jauktajā korī “Daina”, kur bijis arī kora administrācijas vadītājs. Ģimene saimniekoja Toronto Sv. Andreja draudzes īpašumā, kur Uldis ar ģimeni dzīvojis, daudz ieguldījis un darījis savām rokām. Meita Vizma atminas, ka tētis strādājis trīs darbos, visur centies pielikt savu roku. Kopš 1990. gada Uldis katru vasaru apciemojis Latviju un braucis uz Urgu, dzimtajām mājām.
Vizma stāsta: “Viņš Kanādā visu laiku turēja pie durvīm koferi, nepieņēma Kanādas pilsonību, jo bija stipra vēlēšanās atgriezties dzimtenē.” 2006. gadā Ulda sapnis piepildījās, un viņš atgriezās Latvijā. Un tālāk jau mērķis – nodzīvot līdz simts gadiem.
Ulda ikdiena paiet aprūpes namā “Urga”, kas ir netālu no Ulda bērnības mājām, par ko Uldim ir siltākās atmiņas. Viņam patīk un viņš lasa ļoti daudz grāmatu.
Ulda mūžs ir bijis piepildīts, arī skaudrs, bet to visu caurvij mīlestība pret Latviju, pret savu tēvzemi.
Simtās dzimšanas dienas svinības sākās jau 26. janvārī kopā ar radiem un draugiem Vilzēnos, “Strautiņu” zālē. Dāvanu vietā klātesošie ziedoja topošajam Lestenes lielkauju muzejam.
Uldi nozīmīgajā dzīves jubilejā klātienē sveica ne tikai Ulda meita, bet arī radinieki no Kanādas, zemessargi, draugi, līdzcilvēki no aprūpes nama “Urga” un arī viesi no Valmieras novada pašvaldības. Tā kā Uldim vienmēr tuva bijusi dziedāšana, klātesošie vienojās sirsnīgā kopdziedāšanā, 100. dzimšanas dienas svētkus padarot skanīgus un sirds siltus.
Valmieras novada pašvaldībā ir tradīcija apsveikt un godāt novada simtgadniekus, pasniedzot arī 150 eiro lielu pabalstu.
