Piektdien, 9. maijā, plkst. 14.00 teātra namā “Jūras vārti” būs skatāms Sudraba Edžus pazīstamākā darba “Dullais Dauka” motīvos balstītais jaunā režisora Jurģa Lūša iestudējums. Tā ir izrāde jauniem cilvēkiem, kam svarīgi pārbaudīt robežas un uzzināt to, kas atrodas “aiz horizonta”, dažādās šī vārda nozīmēs.
Režisoram Jurģim Lūsim tā ir debija Latvijas Nacionālajā teātrī, kuru realizēt palīdzēja jaunie aktieri Kārlis Reijers, Elza Rūta Jordāne un pieredzējušais Ivars Puga, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ildze Jurkovska, komponists Henrijs Poikāns un gaismu māksliniece Lienīte Slišāne.
Jaunais režisors atklāj, ka izvēle par labu Sudraba Edžus “Dullā Daukas” iestudēšanai bijusi gandrīz vai nejauša. Ar šo materiālu Lūsis strādājis jau agrāk, tas bijis pazīstams un paticis, un doma par šādu iestudējumu iepatikusies arī Nacionālā teātra vadībai: “Ar šo materiālu biju strādājis, kad mācījos scenogrāfijas nodaļā Mākslas akadēmijā, bet tā nebija mana pirmā izvēle, kad devos uz sarunām ar teātra vadību. Sarunā ieminējos arī par “Dullo Dauku” un galu galā nonācu tieši pie šī darba iestudēšanas.”
Iecere jau sākotnēji bija, ka tas būs iestudējums jauniešiem, vai tas atnāca jau pēc materiāla izvēles?
– Sākotnējā iecere bija par pamatskolas auditoriju, jo šķita, ka, piemēram, vidusskolniekiem tas nebūs tik interesanti, bet redzot, kā tā izrāde salikās, secinājām, ka tieši “jaunieši” ir tas pareizākais apzīmējums. Izrādēs ir bijuši ne vien skolas vecuma, bet arī mana vecuma jaunieši – 20-25 gadi –, kas arī ar interesi skatījušies un pēc tam labi atsaukušies.
Gados jauns režisors, divi jauni aktieri un pieredzējušais Ivars Puga – kā bija strādāt ar tik atšķirīga vecuma un pieredzes komandu?
– Patiesībā, tas nāca tikai par labu, jo katrs iedeva savu redzējumu un savu atšķirīgo pienesumu. Man ļoti patika strādāt ar šiem aktieriem, neskatoties uz to, ka tā bija mūsu pirmā kopīgā pieredze. Bija tāds labs līdzsvars starp jautrību un nopietnu strādāšanu, domājot, kā to stāstu lai izstāsta un atrisina.
Palasot atsauksmes jāsecina, ka iestudējums patīk gan kritiķiem, gan arī skatītājiem. Ar ko tieši tad izdevies trāpīt mērķauditorijai – jauniešiem?
– Nav jau arī tā, ka 100% visiem patīk, jo esmu novērojis, ka ir arī tādi, kas garlaikojas, bakstās telefonā. Varbūt tas ir tāpēc, ka ir padaudz teksta un kādam ir grūtāk izsekot līdzi, jo tas tomēr prasa zināmu koncentrēšanos. Ar ko izdevās trāpīt? Tas ir labs jautājums… Iespējams, tieši ar beigām. Tas ir stāsts par to, kā Dauka iziet cauri zemes dzīvei, iepazīstot gandrīz visu, ko var iepazīt, bet tā arī negūst sev pietiekamu atbildi, tāpēc nolemj šķērsot horizontu jūrā vai vismaz mēģināt līdz tam tikt. Man šķiet, ka varbūt šī veselīgā neapmierinātība ar pasauli ir tā, kas uzrunāja cilvēkus. Arī man pašam brīžiem ir tā sajūta, ka viss jau it kā ir, bet tik un tā visu laiku gribas šķērsot to nosacīto horizontu, lai uzzinātu vairāk, saprastu vairāk, apzinātos vairāk. Es pat ceru, ka tieši tas iestudējumā uzrunā visvairāk.
Vai ir iespējams atrast kādu veiksmes formulu jauniešiem domātam repertuāram, kam tur būtu jābūt, lai to jaunieti dabūtu uz teātri?
– Es laikam nebūšu tas lielākais jauniešu teātra eksperts. Esmu spēlējis bērnu izrādēs, bet tas tomēr ir kaut kas cits, jo uz šīm izrādēm atved vecāki, bet pusaudžu, jauniešu vecums jau ir tas, kad viņi jau paši sāk lemt par savu dzīvi. Manai kursabiedrenei Endīnei Bērziņai diezgan labi izdodas trāpīt jauniešu auditorijai, runājot par viņiem svarīgāk tēmām. Par iederēšanos starp vienaudžiem vai savu vietu dzīvē. Tā kā, skatoties uz to, ko dara viņa, es teiktu, ka pirmkārt tā ir tēma. Lai jaunietis spētu to saprast un uztvert, ka tas, ko dara aktieris ir kaut kas līdzīgs tam, kas notiek viņa paša dzīvē.
Vai vispār ir īpaši jāstrādā pie tā, lai jaunieši nāktu uz teātri? Varbūt pietiek ar to, ka sākumā ved ģimene, viņi pamazām pierod un izaug arī līdz citam repertuāram?
– Ir, ir pie tā jāpiestrādā. Ļoti laba lieta ir programma “Skolas soma”, pateicoties kurai jaunieši nokļūst labās izrādēs, kas ir ļoti vērtīgi. Vienā brīdī jau tas jaunais cilvēks pats sāk izdarīt savas izvēles un tad ir būtiski, lai būtu iespējams atrast kaut ko, kas uzrunā tieši viņu. Māksla tomēr diezgan subjektīva, un dažādus cilvēkus arī uzrunā dažādas lietas.
Tomēr gan jau arī nevajadzētu tā pavisam visu vienkāršot, piedāvājot jauniešiem tikai kaut ko ļoti vieglu, uzjautrinošu, bet arī kaut ko nopietnāku?
– Jā, noteikti. Ar jaunieti jāprot runāt arī par nopietnām un dziļām tēmām. Humors jau neizslēdz arī tēmas dziļumu un nopietnību, un man šķiet, ka tas jaunais cilvēks jau meklēt arī to, ne tikai iespēju pasmieties un izklaidēties.
Viesizrādi teātra namā “Jūras vārti” organizē SIA “Kurzemes filharmonija” ar Ventspils valstspilsētas pašvaldības un Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālo atbalstu. Biļetes iegādājamas visās “Biļešu paradīzes” tirdzniecības vietās. Izrādes apmeklējumam var izmantot projektu “Latvijas Skolas soma”.
