Kaugurietis, sabiedriskais un kultūras darbinieks, Mūrmuižas Tautas universitātes dibinātājs un vadītājs, pianists un agronoms Paulis Pētersons savā mūžā paveicis daudz. Ievērojamā novadnieka dzīves gājums sākās 1895. gada 15. jūnijā Kauguru pagasta “Briežos” linu šķirotāja ģimenē.
Mācības uzsāka Kārļa Millera zēnu privātskolā Cēsīs, vēlāk mācījies Mironova komercskolā Rīgā. Studējis lauksaimniecību Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības fakultātē. Kad 1915. gadā fakultāti pārceļ uz Maskavu, P. Pētersons apmeklējis lekcijas arī Šaņavska universitātē, kurā darbojušies tiem laikiem izcili mācību spēki. 1917. gadā, sākoties revolūcijai, P. Pētersons atgriežas Latvijā un studijas beidz Latvijas Universitātē.
Paralēli lauksaimniecībai P. Pētersons apgūst arī mūziku. Pirmās iemaņas klavierspēlē gūst pie brīvmākslinieka Ernesta Liepiņa Cēsīs, mācās pie Emīla Dārziņa, papildinās pie klaviervirtuoza Oskara Špringfelda Rīgā un mūzikas teoriju apgūst pie diriģenta Artura Bobkovica, bet vēlāk pie komponista Nikolaja Alunāna.
Pirmā darba pieredze P. Pētersonam ir valsts īpašumā pārņemtajā Straupes muižā, kur viņš no 1918. līdz 1921. gadam strādā par muižas pārvaldnieku. 1921. gadā P. Pētersons atgriežas Kauguros, kur sāk saimniekot tēva mājās “Briežos”.
Būdams sabiedriski aktīvs, viņš Mūrmuižā nodibina Latvijas Nacionālās Jaunatnes savienības nodaļu, kas organizē jautājumu vakarus. Tie gūst lielu popularitāti, rosība ir tik liela, ka jālūdz papildspēki, un palīgā tiek aicināts pedagoģijas profesors Aleksandrs Dauge, kurš iesaka savu labāko studenti Zentu Mauriņu.
1930. gada 25. janvārī P. Pētersons kopā ar Zentu Mauriņu dibina Mūrmuižas Tautas universitāti un līdz pat 1940. gadam ir tās vadītājs, kora diriģents un lektors mūzikas vēsturē. Universitātē regulāri tiek rīkoti priekšlasījumi, tostarp arī vispārizglītojošos un speciālos lauksaimniecības priekšmetos. Mūrmuižas Tautas universitātē varēja apgūt tādus praktiskus kursus kā biškopību, lopkopību, mājturību u.c. Pēcāk arvien nozīmīgāka kļuva garīgā izglītošanās. Mūrmuižā ciemojās tādi viesi kā J. Janševskis, J. Jaunsudrabiņš, K. Skalbe, E. Stērste, K. Štrāls, E. Treimanis-Zvārgulis, Tirzmaliete, L. Garūta, M. Vētra un A. Brigadere.
“Mūrmuižas Tautas augstskola ir unikāla parādība Latvijas kultūrainā. Savulaik tā bija viena no Latvijas Tautas augstskolas vienpadsmit nodaļām, kas divdesmito gadu beigās – trīsdesmito gadu sākumā veidojās dažādos Latvijas novados. Zenta Mauriņa lasīja lekcijas arī Latvijas Tautas universitātē, Krišjāņa Barona Tautas augstskolā un citur, bet par viņas Sidrabeni un Gaismas pili kļuva tieši Mūrmuiža, ap kuru viņa kopā ar universitātes vadītāju, agronomu un mūziķi Pauli Pētersonu pulcināja tautas gaišākos prātus, stiprākās dvēseles,” savulaik “Latvijas Vēstnesī” rakstījusi Aina Rozeniece.
Savukārt Zenta Mauriņa raksta: “Nekur tā neesmu strādājusi kā Mūrmuižā. Es gribu būt kā ozols mūsu nama priekšā: ar saknēm tas stipri turas zemē, bet zarus stiepj pretī saulei. Un kas vakara saule, tas cilvēkam daile un zināšanas.”
Laikā no 1940. līdz 1946. gadam P. Pētersons galvenokārt strādā tēva mājās “Briežos”. Nežēlīgā okupācijas vara P. Pētersonu kopā ar 80 gadus veco tēvu Mārci Pētersonu kā kulaku ģimeni izsūta uz Sibīriju, kur viņi smagi strādā Tomskas apgabala Asinovas rajona Čapajeva kolhozā. Tēvs mirst Sibīrijā 1954. gadā.
Pauli Pētersonu no izsūtījuma atbrīvo 1956. gada rudenī. Viņš atgriežas Valmierā, kur kādu laiku strādā Valmieras Mūzikas skolā. P. Pētersons dodas mūžības ceļos 1975. gada 27. janvārī, apglabāts Valmieras pilsētas kapos.
Informācija tapusi sadarbībā ar Mūrmuižas bibliotēku.
Izmantotie avoti: literatura.lv; Historia.lv
