Šogad smeļam reņģes kopā ar igauņiem. “Sābri un nāburgi” – tieši tāda bija šī pavasara festivāla devīze, jo pārrobežu sadarbība cilvēkos aktivizējusies tieši pēdējā pusgada laikā. Piekrastnieku galvās, redz, iepūtis cerību vējš, jo kaimiņi vienojušies kopīgā projektā un pavisam drīz atvērs autobusu reisu “Salacgrīva – Pērnava”.
Atklājot, nu jau astoto, Reņģēdāju festivālu, Limbažu novada pašvaldības vadītājs Dagnis Straubergs atcerējās kā tapa šie svētki: “toreiz, tiekoties ar idejas autoru Dzintri Kolātu, prātojām kā varētu saukt festivālu. Bija ideja saukt par Reņģu festivālu, bet padomājot, secinājām, ka vajag ko jestrāku. Tā tapa Reņģēdāju festivāls. Manuprāt tas ir labs nosaukums, jo ļauj mums justies brīviem. Aicinu jūs būt tādiem, kādi esam patiesībā, neko nepieliekot un neatņemot. Priecīgus visiem svētkus!”
Kad izskanējuši laba vēlējumi un pacelti karogi, laiks svētku koncertam, kurā savas prasmes rādīja gan sābri, gan nāburgi.
Igaunijas delegācija atbrauca kuplā pulkā – Treimaņu pašvaldība savā laivā bija ņēmusi atraktīvo Meizakilas bigbendu, piekrastnieku dejotājus un dziedātājus no Hēdemēstes (slavena ar savu minerālūdeni!). Tas sapasēja ar Salacgrīvas kultūras centra tautas mūzikas kapelu “Cielavas spēlmaņi”, dejotājiem no “Saivas” un “Randas”, līdz bērnu deju kolektīvi garnēja gardu zemeņogu Reņģu tortei un kur nu bez vietējās teātra studijas Visa Veida Versijas aktieriem.
Bet reņģes nudien torīt bija visur – Krūmiņ’ Jāņa laivā (katram vienam spainītis par brīvu!), uz pannām, katlos, marinējumos un kotletēs, ceptas un marinētas. Ēda ar, tikai retais krita kaunā, lobot asakas, reņģes tika “locītas iekšā” no galvas līdz astei, noskalojot ar “brengulīti”, līdz lielā muca bija tukša. Vareni gan!
Pirms Reņģēdāju festivāla nācās dzirdēt, ka igauņiem esot viena itin laba lieta – viņiem esot gana labi kaimiņi – latvieši. Pēc svētkiem dzirdēja runājam – tie igauņi gan ir varen labi nāburgi. Nu re, ilglaicīga draudzība ir kā labi norūdzis vīns – jo senāks, jo labāks.
Svētku gadatirgū bija dabūnami arī konservēti zuši, kas ķerti pie Narvas, un te nu jāteic, ka igauņi vienmēr izlīdzas arī ar turienes nēģiem, kas sābriem kaut kā dīvaini garšas kārpiņas vis nekutina. Zivis skandināvu gaumē sākuši ražot arī Salacgrīvā un Svētciemā – te top kūpināti nēģi, apaļmutniekus arī marinē pa igauņu modei, jo tā tie labāk tīk mūsu ziemeļu kaimiņiem – igauņiem, somiem un zviedriem.
Kad gana ēst, mūzikas karuseli sagriež grupa “Jumis” ar Uģi Rozi un Ernestu Jaunbrāli, bigbends “Sigulda” rāda savu klasi, līdz deju virpulī ar smeldzīgām un līdzi dziedamām dziesmām aizrauj grupa “Apvedceļš”.
Astotais Reņģēdāju festivāls izskanēja ar domu, ka vislabāk reņģes garšo Salacgrīvā, un te nu liels paldies jāteic tā iedibinātajam kuivižniekam Dzintrim Kolātam, kas šogad tā vadību uzticējis Kultūras centram un aktierim Aldim Siliņam, kurš solījās ēst daudz reņģu, jo tur esot fosfors, un tā varot kļūt par spīdekli uz Latvijas teātru skatuvēm. Paldies ikvienam, kurš šajā dienā piedalījās, balstīja, atbalstīja un bija klātesošs, lai “Reņģēdāju” festivāls izdotos! Turam buru!
