Par Latvijas Bibliotekāru biedrības (LBB) tradicionālā vasaras pārgājiena vietu šogad tika izraudzīts Limbažu novads. Uzņemoties atbildību par maršruta izveidi, tūdaļ prātā bija doma, ka tam jāsaistās ar mūspusē aktuālo, gaismā izcelto Vidzemes lībisko kultūrtelpu, maršrutā iekļaujot gan bibliotēkas, gan muzejus.
Bibliotekāru pulcēšanās vieta bija Limbažu novada Galvenā bibliotēka (LNGB), kur viens pēc otra saradās kolēģi no dažādām Latvijas vietām, – pat Kuldīgas un Rēzeknes. Direktores vietniece Zane Balode īsumā iepazīstināja ar bibliotēkas izvietojumu un darbību, jo lielākā daļa klātesošo te ciemojās pirmo reizi. LNGB vadības rosināti, interesenti iesaistījās raidierakstā, kur intervijas gaitā pastāstīja par LBB mērķiem un darbību, notikušajiem pārgājieniem un akcijām, tostarp bibliotekāru kluso kustību “Kabacim būs būt!“, kuras iniciatore Eva Kulmane bija starp mums.
Bibliotekāru saimei raksturīgi, ka šādi pieredzes apmaiņas pasākumi notiek arvien biežāk, jo varam viens no otra pamācīties, “nošpikot” idejas sava darba pilnveidei. Domājams, ka kolēģi tās gana sasmēlās.
Raitā solī izstaigājām Limbažu vecpilsētas radiālos lokus, lai šauro, līko ieliņu klātbūtnē apjaustu pilsētas senatni, ielūkojāmies Burtnieku kvartālā un pilsdrupu apkaimē, pabijām pie Baumaņu Kārļa pieminekļa.
Tālāk, dodoties ar auto, ceļš vijās uz Viļķeni, kur rodams Viļņa Titāna veidotais Baumaņu Kārļa piemineklis, kas pēc kopsaimniecības direktora Jāņa Saktiņa iniciatīvas darināts un atklāts jau Atmodas vēsmu pirmsākumos 1988. gada 17. septembrī. Devāmies uz apskates vērto Katrīnas evaņģēliski luterisko baznīcu – staltāko un varenāko celtni Viļķenē, kas būvēta 1864.gadā pēc arhitekta Daniela Felsko plāna, lepojas ar Augusta Martina darinātajām ērģelēm un atjaunoto altārgleznu.
Cienājot ar kafiju un pašas cepto ābolkūku, pārgājiena vadītāja izrādīja savu iestādi, ieskicējot atšķirīgāko un zīmīgāko savā darbā, veikumus novadpētniecībā.
Ceļš turpinājās uz Pāles novadpētniecības muzeju, kur mūs jau gaidīja vēsturniece Rasma Noriņa un muzeja vadītāja Liene Noriņa – Šeikina. Ieklausoties Rasmas stāstījumā, uzzinājām par Svētciema lībiešu dzimtu pētījumiem, kuru aizsācējs 1846. gadā bija Pēterburgas akadēmiķis Anders Jūhans Šēgrēns. Kolēģi ar apbrīnu novērtēja Rasmas veikumu lībiešu dzimtu pēcteču apzināšanā un materiālu vākumā, kas mūs ieskāva lībiešu ekspozīcijas telpā, bet jo lielāku sajūsmu izraisīja dzimtu ciltskoku ruļļi, kuru izritināšanai telpā pat nepietika vietas. Gandarījums, ka Rasmas aizsākto darbu muzejā turpina viņas meita Liene, uzturot šīs izzinošās kultūrvietas vērtības.
Ceļā uz Staiceli piestājām aplūkot Ungurpils bibliotēkas “Sala” stilīgo ēku un apkaimi. Staicelē, piestājot pie pieminekļa Vidzemes lībiešiem, mūs jau gaidīja TIC darbiniece Inese Timermane, kas izrādīja savu nelielo, bet bagātīgo “saimniecību” un izstāstīja pilsētas rašanās un attīstības vēsturi, pilsētas tradīcijas. Senajā krogus ēkā, kur tagad ierīkots muzejs “Pivālind” (latviski- stārķis), baudījām saimnieces Ilgas Līsmanes vārīto biezputru ar gruzdumiem (sacepta gaļa ar sīpoliem) un plātsmaizi. Ilgas kundzei todien bij darba pilnas rokas, jo pirms mūsu ierašanās putras vārīšanu kā amata prasmi videostāstā filmēja Vidzemes lībiskās kultūrtelpas pārstāvji Reinis Druvietis un Lolita Ozoliņa. Indras Jaunzemes izrādītā muzeja ekspozīcija ar seno un tagadējo māju karti bija kārtējais apbrīnas objekts, apzinoties, cik apjomīgs un pacietīgs darbs ieguldīts mājvietu apzināšanā un aprakstīšanā, materiālu digitalizēšanā.
Pēc Audēju namiņa un Mākslinieku šķūņa apskates, kur varēja iegādāties ko sev tīkamu, devāmies uz Staiceles bibliotēku. Anita Strokša bija sagatavojusi prezentāciju par daudzveidīgajiem bibliotēkas rīkotajiem pasākumiem. Vislielākā interese bija par literāro karnevālu, kas LBB rīkotajā 2004. gada konkursā ieguva uzvaru nominācijā “Gada notikums”. Šo ideju kolēģi noteikti aizņemsies un īstenos pie sevis.
Sekojot Salacas plūdumam, turpinājām ceļu uz jūras pusi, lai baudītu saulrietu, peldi, vakarēšanu ar dziesmām, erudīcijas konkursu un jūras dunoņas apņemtu naktsmieru piejūras viesu namā Bērziņi.
Nesteidzīgi baudot rīta rituālus – kafiju, peldi jūrā un čaklo darbiniešu (vadoties pēc iepriekš pašu izvēlēto pienākumu saraksta) sarūpētās brokastis, zīmēšanas skolotājas Ilvas Zvirgzdiņas rosināti varēja izbaudīt plenēra atmosfēru, iemēģinot roku gleznošanā ar akrila krāsām. Varākumam tā bija pirmā uzdrošināšanās pēc pamatskolas laikiem, taču pašu radītās jūras ainavas priecēja sirdis.
Norunātajā laikā pārgājiena grupai pievienojās Dabas aizsardzības pārvaldes Komunikācijas un dabas izglītības departamenta Dabas izglītības un tūrisma nodaļas vadītāja Inta Soma, lai pavadītu mūs izzinošā kājāmgājienā gar piekrasti no Veczemju klintīm līdz Jūrsilmaļiem. Kolēģi ieinteresēti iesaistījās Intas dotajos uzdevumos un, cerams, uzzināja daudz kā jauna gan par klinšu struktūru, gan apkaimes dzīvajām būtnēm.
10 kilometru garumā skatījām gan akmeņaino piekrasti, gan smilšu liedagu un, protams, vēju un bangaino jūru, izbaudot vidi, kādā dzīvo piejūras ļaudis.
Vidzemes lībiskās kultūrtelpas meklējumu pārgājiens noslēdzās piekrastē pie Jūrsilmaļiem, kur iepazināmies ar Svētciema izloksnes pārzinātāju, bijušo bibliotekāri Anitu Emsi. Viesmīlīgā gaisotnē, no jūras vēja pasargātā pajumtē, viņa nolasīja dažus savus dzejoļus un pierakstītos vietējo ļaužu izteicienus, pastāstīja par saviem vecāki em, no kuriem mantojusi lasīšanas un izzināšanas kāri. Anitas kundzes vārdi, veltīti bibliotekāru saimei, visus aizkustināja līdz asarām.
Uz emociju viļņa šķīrāmies, lai dotos katrs uz savām mājām. Bet vēl vairākas dienas dalībnieku saziņas grupā mainījāmies ar fotogrāfijām un emocionāliem stāstiem.
Viļķenes bibliotēkas galvenā bibliotekāre Mārīte Purmale
