Vēl nav pagājis gads, kopš Rūjiena nesa titulu “Baltijas jūras reģiona kultūras pērle 2024”. Titula gadā tika aizvadītas dažās norises, izceļot Rūjienas unikalitāti, veicinot sadarbību un stiprinot kopienu. Par vienu no sirsnīgākajām aktivitātēm kļuva foto izstāde “Pastkartes no pierobežas”, kas vēstīja par Rūjienas apvienības un Igaunijas puses pierobežas iedzīvotājiem Unguriņu, Lodes, Arakstes, Penujas un Lilli apkaimē. Izstāde tapa, projekta komandai ciemojoties pie iedzīvotājiem un meklējot atbildes uz jautājumiem – ko nozīmē dzīvot pierobežā, ko sniedz Igaunijas tuvums Latvijai, Latvijas tuvums Igaunijai un kāda ir mūsu kaimiņu būšana. Izstāde tika atklāta Unguriņu robežpunktā Baltijas ceļa 35. gadadienā, un tā atspoguļoja sarunas un fotoportretus ar 28 iedzīvotājiem.
Šogad projekts piedzīvo turpinājumu ar jauniem satura akcentiem un ģeogrāfisko virzienu – izstādes atklāšana paredzēta 18. novembra noskaņās Rūjienā, un tā atspoguļos sarunas ar iedzīvotājiem no Ipiķu, Vilpulkas un Meisakilas apkaimes. Izstādes tapšanas procesā aizvadīts jau pirmais brauciens, satikti aptuveni desmit cilvēki un ierakstītas piecas sarunas. Piedāvājam nelielu ieskatu intervijās ar pirmajā braucienā satiktajiem iedzīvotājiem.
Ceļu sākam Rūjienā un pa Virķēnu ceļu dodamies Vilpulkas virzienā. Līdzīgi kā Kārlis Kazāks vēsta velomūzikas grāmatas virsrakstā, sākums mūs atrod pats – mēs sākam ciemošanos ar pirmajām atvērtajām durvīm, un sarunas laikā gūstam norādes par kaimiņiem, pie kuriem ciemoties tālāk, taču pirmās piecas mājas, kurās meklējam sākumu, ir tukšas. Dažas atrodas vairs tikai kartē, bet, turpinot vadīties paralēli robežai, drīz vien redzam mājas, kurās manāma rosība. No šīs vietas līdz robežai ir trīs kilometri, bet cilvēki uz dzīvi “Speltēs” mērķtiecīgi pārcēlušies no Rīgas. Stāsta Lāsma: “Es vispār esmu no laukiem, bet ilgus gadus pavadīju Rīgā. Savulaik dzīvoju arī ārzemēs. Tad vienā brīdī sapratu, ka ir aicinājums nākt uz laukiem, meklēt savādāku piepildījumu savā dzīvē, ko nevar iegūt pilsētā. Nu tā kardināli – no ļoti labiekārtotas Rīgas vidus atnācu uz diezgan vienkāršu lauku vidi.”
Jautāta, vai nepietrūkst iepriekš ierastās dinamikas, Lāsma atzīst: “Dienas pēc pārcelšanās bija tik ļoti piepildītas, ka par to pat nedomājām. Tagad, kad pagājuši apmēram trīs gadi, viss ir nostabilizējies, un es tieši mammai teicu, ka tādā pieaugušā vecumā neesmu nekur tik labi jutusies, kā šeit. Katram ir savs, bet šis ir priekš manis. Cits nevar iedomāties savu dzīvi ārpus pilsētas, bez ikdienas steigas, cilvēkiem, komforta, izklaidēm. Es atkal nevaru iedomāties otrādāk, tāpēc mums katram ir tas, pēc kā mēs iekšēji tiecamies. Un šis ir tas, kas piepilda mani.”
Lai gan Lāsma dzīvo šeit tikai pāris gadu, viņa zina iedot norādes par tālākajiem kaimiņiem, un drīz vien satiekam Antoņinu, kura lielāko daļu sava līdz šim 86 gadus garā, skaistā mūža nodzīvojusi “Upmalās”, blakus Pestavas jeb Saprašas upītei. Lūk, neliels fragments no sarunas ar gaišo, omulīgo kundzi, kuras īpašās runas iezīmes saglabātas arī sarunas rakstītajā formā.
Cik Jūs ilgi šeit dzīvojat?
Vaiii, ilgi! Visu mūžu. Ka’ jau atnāc’ kolhozā strādāt, ta’ jau vislaik’ te.
Kur esat dzimusi?
Dzimusi, vāaaidieniņās – Latgalē prom.
Te tik tuvu ir Igaunija. Jūs mākat runāt igauniski?
Smejas. Nemāk’; kur ta’ nu igaunisk’!
Bet uz Igauniju agrāk braucāt?
Ja tok’! Autobus’ vienmēr brauc’ uz Moisakil’. Bij’ tok’ ārprāts, kā vis’ brauc’ iepirktes’ uz to Moisaikil’!
Kas Jums šobrīd sagādā prieku? Varbūt ir kāda dziesma, kas īpaši patīk?
Nu Raimonda Paul’ dziesms’; kas ta’ nu vēl var patikt? Smejas. Tās jau vislabāk patīk.
Tāds, lūk, ieskats sarunās ar mūsu novada iedzīvotājiem, kuri mīt pie Latvijas-Igaunijas robežas. Satikta arī Līna, Sarmīte un Ausma, un jau tagad zinām, ka nākamreiz atgriezīsimies uz šī brauciena takām, jo, piemēram, vienās mājās līdz sarunai netikām tādēļ, ka pirms pāris minūtēm bija sācies kādas kundzes iemīļotais seriāls.
Projekta komanda pateicas visiem, kuri atsaucās sarunai, vēra mums savas durvis un tik laipni uzņēma. Uz tikšanos nākamajās sarunās un izstādes atklāšanā!
Projektu līdzfinansē Valsts kultūrkapitāla fonda “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programmas” atbalstītā “Vidzemes kultūras programma 2025”.
Informāciju sagatavoja:
Anna Paula Gruzdiņa
