Dzidra un Jānis Grīnbergi – Valmieras novada Goda pilsoņi

Darbs dara darītāju. Tas ir par viņiem. Viņu darbs ir mantojums, cieņa, spēks, dalīšanās, kopā būšana, sirds siltums. Darbs kā vecs draugs, no kura atpūtas nevajag, ar kuru parunāties un saprast īsto virzienu, kurš reizēm aicina piestāt, bet reizēm – mesties iekšā jaunatklājumos atvērtām rokām un sirdīm. Darbs un darītājs, un jau sajaucies, kurš no viņiem ir sakne un kurš – galotne.

Par ilggadēju darbību, attīstot vienu no pirmajām saimniecībām Latvijā, kas īsteno kaņepju audzēšanu un pārstrādi, tādējādi veicinot šīs produkcijas atpazīstamību un augstu novērtējumu, par latviskās amata prasmes stiprināšanu, gatavojot kaņepju aizdaru (piešķirta kultūras zīme “Latviskais mantojums”), par uzņēmējdarbības un lauku tūrisma veicināšanu apbalvojumu “Valmieras novada Goda pilsonis” 17. novembrī saņēma zemnieku saimniecības “Adzelvieši” saimnieki Dzidra un Jānis Grīnbergi.

“”Adzelvieši” ir sena mājvieta, Valmieras muzejā ir 1542. gada dokuments, ka šo māju iznomā barons. Mums ir rakstisks apliecinājums, ka 1878. gadā mana vīra Jāņa senči ir izpirkuši zemi kā dzimtas īpašumu, Jāņa vecvectēvs ar trīs krustiem paraksta vietā apliecinājis darījumu. Šodien “Adzelvieši” ir zemnieku saimniecība, kur kopā ar mums saimnieko arī dēls Matīss. Ļoti ceram, ka to turpinās darīt arī nākamās paaudzes,” stāsta Dzidra Grīnberga.

“Adzelviešos” audzē zālāju sēklas, graudus, kartupeļus, lielos pelēkos zirņus, pēc senču metodēm skābē kāpostus, piedāvā arī medu, taču senākās saknes ir kaņepju audzēšanai. “Šeit saglabātas, šķiet, visā Latvijā senākās kaņepju audzēšanas prasmes. Ar vīru esam agronomi. Kad varēja atgūt īpašumu 1990. gados, nebija nemaz īsti citu domu par saimniekošanas virzienu. Vīrs šeit ir uzaudzis, pārzina senās kaņepju audzēšanas tradīcijas, tāpēc nolēmām audzēt kaņepes un gatavot kaņepju aizdaru. Tagad es to pasaku vienā teikumā, bet tas bija ilgs process, lai sāktu mājražošanu. Senās metodes zinām, jo paši esam seni, tās ir nodotas no paaudzes paaudzē. Bet, saprotams, ka, lai produkciju pārdotu, ir jāievēro mūsdienu prasības. Taču par senajām metodēm labprāt stāstām mūsu viesiem. Lauku tūrisms ir vēl viens mums sirdij tuvs darbs.” Viesi aicināti apskatīt 108 gadus veco klēti, izbaudīt skatu uz Burtnieka ezeru, uzzināt par senajiem darbarīkiem un veidiem kaņepju apstrādē. “Esam vienīgā vieta Latvijā, kur var klātienē apskatīt, kā no kaņepēm iegūst šķiedru. Klētiņā klājam galdu, cienājot ar kaņepjmaizītēm un tēju. Stāstām, cik vērtīgas kaņepes ir kā uzturviela. Ar tām var aizstāt gaļu, ko agrāk arī darīja, jo nebija taču ledusskapju gaļas uzglabāšanai. Kaņepju sēklas ir olbaltumvielu avots, kaņepju eļļa – neaizvietojamo taukskābju. Kaņepēm ir ļoti bagātīga uzturvērtība. To ļoti labi parāda arī putniņi – viņi jau ir ievērojuši laiku, kad cienājam tūristus, un ir tuvumā, lai arī uzcienātos.”

Stāstot par kaņepju audzēšanu, Dzidra skaidro, ka tas ir darbs visa gada garumā. “Kaņepes sēj pavasarī, novāc rudenī, tad tīra, apstrādā atbilstoši sertifikācijā noteiktajām prasībām. Pateicoties Priekuļu selekcijas stacijai un sadarbībā ar Mazsalacas zemnieku saimniecību “Lojas”, mums ir arī sava kaņepju šķirne “Adzelvieši”. Ne tikai gatavojam aizdaru, bet arī pārdodam sēklas materiālu.”

Saimniecībā darbības virzieni ir daudzveidīgi, taču katrā Dzidra un Jānis iegulda lielu darbu, vienmēr paturot prātā pēctecīgumu, ilgtspējību un mērķi, lai tas būtu darīts jēgpilni. “Tā kā esam agronomi un audzējam arī zālāju sēklas, labprāt konsultējam zemniekus, ko sēt, kā un cik daudz, lai gotiņām un aitiņām ir pēc iespējas labākais, ko varam dot. Audzējam tikai Latvijā selekcionētas šķirnes, iesakām zemniekiem, kā veidot maisījumus, lai gan lopiņiem garda barība, gan arī labs pļaušanas materiāls. Man tiešām prieks skatīties uz ruļļiem, kas iegūti no jaunā zālāja. Tāda ir dzīve laukos – jāgrozās līdzi laikapstakļiem.”

Dzidra stāsta, ka viņas ģimenei ļoti rūp, lai apkārtējā vide būtu sakopta un tās sakopšanā iesaistītos mēs visi. “Covid-19 pandēmijas laikā jo īpaši izjutām, ka cilvēki no jauna pamana, cik skaista ir Latvija. Bet mums jārūpējas, lai vide būtu sakopta un turpinātu priecēt vēl pēc simtiem gadu. Tāpēc arī liels prieks, ka Burtnieka ezera apkārtne kļūst arvien koptāka. Tā ir skaitļos neizsakāma vērtība. Iesaistāmies arī kopīgos darbos, piemēram, baznīcas sakopšanā, jo uzskatām, ka tai ir jābūt mūsu pašu atbildībai, kāda būs mūsu zeme. Prieks arī, ka ir tirdzniecības vietas, kur gaida mūsu rudzu un kviešu graudus, prieks tieši par iemeslu – izrādās, ar šiem graudiem baro vistiņas (arī Valmierā, nav tā, ka vistiņas dzīvo tikai laukos), graudi nonāk arī uz baložiem domāta pusdienu galda, savukārt Salaspilī mūsu graudus vietējā veikalā izpērk, lai pabarotu pilsētas centra dīķī dzīvojošās pīlītes. Prieks, ka šādiem labiem mērķiem varam palīdzēt piepildīties.”

Jautāta par atpūtu, Dzidra smejas, ka arī tā ir piesātināta: “Mums patīk iesaistīties kopīgos darbos kādas vietas sakopšanā. Ziemā es aužu, mani pirts dvielīši pat piedalījās pagājušā gada Dziesmu un Deju svētku tautas lietišķās mākslas izstādē. Ļoti patīk klasiskā mūzika, šķiet, ka esmu visas Latvijas koncertzāles apbraukājusi. Jānim ļoti patīk lasīt grāmatas, gan pašam doties ekskursijā (ar meitas ģimeni salīdzinoši nesen pabūts Zakopanē), gan uzņemt tūristus, arī jauniešiem patīk ceļot. Vēl mums ar vīru ļoti interesē vietējā vēsture, zināt, kas ir darīts pirms mums, kā mūsu darbi iekļausies kopīgajā ritējumā. Ir svarīgi apzināties, ka mēs neesam tikai skatītāji, bet mūsu attieksme un rīcība ļoti daudz ietekmē, lai varētu turpināt lepoties ar savu zemi. Katrs ir atbildīgs. Ir jādomā, kas aiz tevis paliks!”

Martā zemnieku saimniecībā piedzīvota ugunsnelaime, izpostot vairākas saimniecības ēkas. Sociālajos tīklos līdzcilvēki aicināja sniegt palīdzību, tā stiprinot saimniekus Dzidru un Jāni Grīnbergus un viņu ģimeni, palīdzot ātrāk novērst uguns postījumus, lai turpinātu darbību. Atjaunošanas darbi joprojām notiek, un “Adzelviešu” saimnieki izsaka pateicību ikvienam, kurš atbalstīja un turpina atbalstīt, jo kopā mēs varam paveikt ļoti daudz.